Zāļu formas
Cietās zāļu formas
Mīkstās zāļu formas
Šķidrās zāļu formas
Gāzveida zāļu formas |
Zāļu formas
Pastāv zāļu pagatavojuma veidi, kas piemēroti noteiktam zāļu ievadīšanas
veidam un slimnieka stāvoklim. Parasti zāles izraksta un pagatavo tādā
formā, kādā tās katrā atsevišķā gadījumā izdevīgāk un ērtāk lietot.
Vienu un to pašu zāļu līdzekli var lietot dažādu zāļu formas veidā,
piem., eifilīnu var izmantot pulveros, injicējamos šķīdumos un
supozitorijos (svecītēs). Pēc konsistences izšķir cietās, mīkstās un
šķidrās zāļu formas, pēc lietošanas veida — iekšķīgi lietojamās, ārīgi
lietojamās un injicējamās zāļu formas.
Pie cietajām zāļu formas pieder pulveri, tabletes,
drāzējas, zirnīši, kapsulas. Pulveri var būt nedalīti un dalīti jeb
dozēti atsevišķās porcijās, kas katra satur vienu devu. Pulveri sastāv
no vienas vielas, saliktie — no divām vai vairākām vielām. Tabletes
gatavo sapresējot pulverus. Tās šādi tiek padarītas ērtāk dozējamas un
lietojamas. Daudzas iekšķīgi lietojamas zāļes, piemēram, vitamīnus un
preparātus, ražo dražejās — lodveida zāļu formas, kas pārklātas ar
cukuru. Kapsulas veido no cietes vai želatīna un iepilda tajās vielas ar
nepatīkamu garšu vai kairinošu iedarbību.
Pie mīkstajām zāļu formas pieder ziedes, pastas,
supozitoriji un plāksteri. Ziedes lieto ārīgi; tās sastāv no darbīgām
vielām un mīkstas pamatmasas (vazelīns, lanolīns, cūkas tauki u.c).
Pasta ir ziede, kas satur vairāk par 25% pulverveida vielu.
Supozitorijus ievada taisnajā zarnā (rektālie supozitoriji, svecītes) un
makstī (vaginālie supozitoriji — svecītes vai lodītes). Supozitoriju
pamatmasai istabas temperatūrā ir cieta konsistence, bet ķermeņa
temperatūrā tā kūst. Tādas īpašības ir kakao eļļai un dažām citām
taukiem līdzīgām vielām — butirolam, sebuvinolam u.c. Plāksterus lieto
ārīgi. Plāksterus, kas satur zāļu vielas, tagad lieto samērā reti
(piem., t.s. varžaču plāksteris). Bieži izmanto lipīgos plāksterus
(leikoplastu) pārsēju piestiprināšanai. Sinepju plāksterus jeb sinepju
papīrus var uzskatīt par plāksteru paveidu.
Šķidrās zāļu formas ir dažādi šķīdumi, augu izvilkumi,
emulsijas un linimenti.Visplašāk lieto zāļu vielu šķīdumus destilētā
ūdenī. Reizēm zāļu vielu šķīdināšanai izmanto arī etilspirtu, augu
eļļas, glicerīnu u.c. iekšķīgai lietošanai šķīdumus var dozēt karotēm: 1
ēd. K. — 15 ml, 1 tējk. — 5 ml. Dozējot ūdensšķīdumus pilieniem, pieņem,
ka 20 pilieniem atbilst 1 g. Ārīgi šķīdumus izmanto brūču, ādas un
gļotādas apmazgāšanai, kompresēm, bieži arī acu un ausu pilieniem. Bez
ūdensšķīdumiem ārīgi samērā bieži lieto arī šķīdumus spirtā, piem.,
kamparspirtu. Injekcijām domātiem šķīdumiem jābūt sevišķi tīriem
(dzidriem) un steriliem, tāpēc tos rūpīgi filtrē un sterilizē.
Injicējamos šķīdumus bieži iepilda ampulās. Pie šķidrajām zāļu formas
pieder arī ārstn. Augu ūdensizvilkumi — uzlējumi un novārījumi. Tos dozē
karotēm. Lietojot uzlējumus un novārījumus par citu cieto un šķidro zāļu
vielu šķīdinātājiem, iegūst mikstūras. Tinktūras ir ārstniecības augu
izvilkumi spirtā, dozējamas pilieniem. Koncentrējot ārstniecības auga
izvilkumus spirtā vai ūdenī, iegūst ekstraktus. Retāk izraksta emulsijas
— iekšķīgi lietojamu un karotēm dozējamu zāļu formas, kas sastāv no
sīkiem eļļas pilieniņiem, ūdens un emulgatora (gļotvielas vai olbv.).
Ārīgi lieto linimentus jeb šķidrās ziepes. Linimentā ietilpst eļļa, kurā
var būt izšķīdinātas vai iejauktas dažādas konsistences vielas. Bieži
linimentus gatavo suspensiju veidā (piem., streptocīda vai sintomicīna
liniments).
Pie šīs kategorijas pieder ieelpojamās zāles jeb inhalatorās. Šāda veidā
caur plaušām ieelpojot organisma var ievadīt gāzveida zāļu vielas,
piemēram, slāpekļa oksidulu un gaistošu sķidrumu tvaikus, pimēram,
narkozes ēteri. Pie zāļu veidiem pieder arī aerosoli(zāļu ļoti sīku
daļiņu suspensijas gaisā). Caur plaušu alveolam ieelpotais medikaments
ātri nonāk asinīs.
|