Vēsture

Vēsture

Empīriskais periods

Empīriski-mītiskais periods

Reliģiski-sholastiskais periods

Neorganiskās vielas

Homeopātija

Alkaloīdi

Ārstniecības attīstības vēsture

Mācību  par zāļu darbību organismā var uzskatīt par vienu no vissenakajām ārstniecības veidiem. Ārstēšana ar zālēm ir tik pat sena kā cilvēces vēsture un tās galvenie etapi ir saistīti ar sabiedrības iekārtas un laiku  maiņu.

Empīriskais periods

Pirmatnejā sabiedribā pastāvēja tā saucamais empīriskais periods ārstēšanā, šajā laikā ar dziedniecības nišā pārsvarā atradās ganu  pārziņā. Tas saistijās ar viņu novērojumiem, kad slimi dzīvnieki instinktīvi ēda zināmus augus, tādēļ sāka tos dot slimiem cilvēkiem. Pieredzi ganiem deva arī viņu pašu nejauši novēroti efekti apēdot kādu augu. (gr.v.empeiria-pieredze).

Empīriski-mītiskais periods

            Tas pastāvēja laikā, kad pasaulē valdīja verdzības iekārta (ap 4.gt.p.m.e. līdz 5. gs. m.ē.) slimību ārstēšana atradās priesteru rokās. Slimības šajā laikā tika saistītas ar dažādiem pārdabiskiem spēkiem,piemēram, dēmoniem, līdz ar to uzskatīja, ka arī zalēm piemīt maģisks spēks. Tāpēc tas tiek saukts par empīriski – mītisko slimību dziedniecībā. 16.gs.p.m.ē. parādījās pirmais zāļu apraksts, kas saglabājies līdz mūsu dienām – Ebresa papiruss Ēģiptē. Tajā pieminēti augu valsts ārstniecības līdzekļi, no kuriem dažus joprojām aktīvi izmanto(piem., rīcineļļa). Mediciniskās zinātnes sākumi meklējami grieķu skolās, kuru slavenākais pārstāvis bija Hipokrāts(460. – 377.g.p.m.ē.). Viņš uzskatīja, ka neapstrādatos augļos saglabājas ārstnieciskas īpašības. Romietis Klaudijs Galēns (131. – 201.g.) apvienoja visas toreizējās medicīniskās zināšanas un izveidoja arī dziedniecibas līdzekļu terapiju. Dabīgo vielu iegūšanai no augiem viņš izmantoja vīnu un etiķi. Ārstniecības augu spirta izvilkumus – tinktūras, ekstraktus – lieto arī mūsdienās.  Galēna piemiņai augu ekstraktus sauc par galēniskiem preparātiem. Galēna macībai bija liela nozīme Eiropas medicīnā visos viduslaikos.

Reliģiski-sholastiskais periods

Feodāla iekarta (5. – 18.gs.). Pēc Romas impērijas bojāejas iestājas pagrimums, kurš skar zinātni, kultūru un, protams, aiztur arī progresu dziedniecībā. Medicīna nonak mūku un pūšļotāju rokās un tikai dažas tautas piekopj klasiskās tradīcijas (piem.,arābi).  Mūki sludinaja sholastiku (reliģiska filozofija- neauglīga prātošana, kura atrauta no dzīves un prakses), zāļu darbību saista ar zvaigžņu un Mēness stāvokli, par me dicīnas sastāvdaļu kļūst astroloģija. Šaja periodā ko sauc reliģiski-sholastisko, bija populāra arī alķīmija, kura tiek uzskatīta par agrīnu nezinātnisku ķīmijas paveidu, pateicoties kuram radās tādas eksperimentālas metodes – destilācija, sublimācija. Šajā laika cenšās iegūt gudrības akmeni un panaceju – zāles pret visām slimībām. Viduslakos  daudzi augu valsts līdzekļi bija minēti tadžiku mediķa Abu-Ali ibn Sinas (980.- 1037.g.) Daži no tiem izmantoti arī mūsdienās(kampars, driģenes,sennas un melno rudzu graudu preparāti).

Neorganiskās vielas

Neorganiskās vielas ārstniecībā pirmais plaši pielietot  sāka Teofrasts Paracelzs(1493. – 1541.g.) Pateicoties viņam tiek dažu slimību terapijā izmanto dzelzs, dzīvsudraba, svina, arsēna un citus savienojumus.

Homeopātija

Minētos preparātus lietoja lielās devās un nereti tie izraisīja toksikaciju. 18.gs. – 19.gs. šāda lielu zāļu devu terapija tika noraidīta un izveidojas homeopātija – ārstniecības metode, kuras darbības princips pamatojas uz „līdzīgs līdzīgu” ārstēšanu. Zāmuela Hanemaņa ārstēšanas metode, ku joprojam populāra arī mūsdienās, kā arī ir saglabājusies tas būtība: ārstēt cilveku nevis slimību.. Bieži vien tik nepareizi uzskatīts, ka tā ir ārstēšana ar zāļu tējām, bet lietoti ir  spirta izvilkumi no svaigiem augiem.

Alkaloīdi

Zinātne sāka attīstīties tālāk, kad 19.gs. no augiem tika iegūtas atsevišķas darbīgās vielas – alkaloīdi. To sintēze tika apgūta tikai 20.gs. un sakarā ar eksperimentālo metožu attīstību kļuva iespējama zāļu vielu farmakoloģiskā izpēte. Pavisam 19.gs. beigās tika izdalīti aptuveni 30 augu   alkaloīdi (morfīns – 1806.g., kofeīns un hinīns – 1820.g., kokaīns – 1860.g. utt.) Tīru dabīgo vielu iegūšana sekmēja to precīzu īpašību noteikšanu. Pēc tam tika atklātas arī citas fizioloģiski aktīvo vielu grupas, piemēram, glkozīti, ogļhidrāti.