Gliemežu sugas, kuras audzē Latvijā, un to ienākšanas vēsture 

  Izplatītakās gliemežu sugas, kuras tiek audzētas Latvija ir „Helix Pomatia” jeb parka vīngliemezis un „Helix Aspersa” jeb Dienvidamerikas lielais dārza gliemezis. Atskirība starp tiem ir tāda, ka Helix Aspersa ir ātraudzīgāks par Helix Pomatia, bet tam ir arī kāda sliktā puse tā ir tāda, ka tam ir vajadzīgs mitrs un silts klimats ar +18 grādiem cauru gadu un tas tiek audzēts nebrīvā vidē un viss nepieciešamais sekmīgai ražotspējai ir jānodrošina cilvēkiem, jo šādos apstakļos gliemezis pats nespēj to izdarīt, un kamēr iemanās tos audzēt, jārēķinās ar lieliem atbirumiem, bet ar vīngliemežiem ir vienkāršāk, tos audzē brīvā dabā un tie paši veido sev nepieciešamos dzīves apstākļus lai segmīgi varētu vairoties. Tieši par Helix Pomatia audzēšanu pēdējā laikā Latvijā izrādīta teju vai sprādzienveidīga interese. Un ir strauji palielinājies sainmiecību skaits, kuras ir uzsākušas darbību šajā jomā.

„Helix Pomatia” pilnais latviskais sugas nosaukums ir parka jeb īstais vīngliemezis, jo Latvijā tas sastopams gandrīz katrā vecā parkā, taču atradis sev piemērotus dzīves apstākļus arī lapu koku mežos un upju palienēs. Vīngliemeži Latvijā ievesti 15. un 16. Gadsimtā un to dzimtene ir Dienvideiropa un Viduseiropa, tos varētu nosaukt par kristiešu mūku un bruņinieku pavadoņiem, jo tos ieveda kriestiešu mūki, kuriem tie bija gavēņa ēdiens. Sākumā tie audzēti klosteru dārzos, lietoti kā ārstniecības līdzeklis, bet tad pakāpeniski pārgājuši dzīvot savvaļā.

Savukārt „Helix Aspersa”  latviski tiek tulkots kā Dienvidamerikas lielais dārza gliemezis un šī suga Latvijā tiek ievesta un brīvā dabā nav sastopama, jo mūsu valstī nav piemērots klimats, lai tie spētu šeit dzīvot, attīstīties un veiksmīgi vairoties.

Vīngliemežu audzēšana ir viens no netradicionālās lauksaimniecības veidiem, kas Latvijā sāka veidoties 90-to gadu vidū, bet nespēja kļūt par ražīgu un ienesīgu nozari. Laika gaitā noskaidrojās, kuri paņēmieni mums būtu vispiemērotākie. Taču Latvijā ir daudz garākas ziemas, tādēļ nav iespējams iegūt tik strauju gliemežu pieaugumu kā Dienvideiropas zemēs.