A.Vējāns

Mātei

Es esmu atgriezies, es esmu klāt.
Pa Preiļiem atkal staigā maija tuvums,
Nekur es tevi nesastopu, māt...
Kam izsūdzēt, cik smags ir bēdu guvums?

Kam pačukstēt, cik tīrs un skaists ir prieks,
Kas smelts no daudzām takām, daudziem mirkļiem?
Drīz ievu zarotnēs snigs baltais sniegs,
Drīz jaunība liks skanēt laivu irkļiem.

Bet tevis nav... Kā gribētos kaut reiz
Man mūžam izstāstīt, ko dēlam devi,
Kā raizējies, lai nebūtu ceļš greizs,
Kā rūpju gados nesaudzēji sevi.

Man ikdienišķs un parasts likās tas...
Es kautrējos, kad tu man galvu glaudi,
Un bieži nepamanīju nemaz,
Kā tu ar rožukroni rokās raudi.

Es vienmēr teicos atgūt zaudēto
Un gatavojos izpirkt savu vainu,
Bet kā lai izdaru, māt, šodien to,
Kad tev no kapa pērnās lapas gainu?

Kā gribētos, lai tu vēl roku sniedz!
Vairs rokas nav, kas glāstītu man galvu,
No kuras gadu vējš nost negants triec
Tās kādreiz brūno, cekulaino balvu.

Es esmu atgriezis, es esmu klāt
Un, nezinādams, ko lai citu daru,
Uz tava kapa klusi lieku, māt,
Es tievu, pusplaukušu ievas zaru.

Dzejas vārsmas par Preiļiem