Jau atkal atnācis kārtējais novembris.Un, kā jau katru gadu, arī šoreiz gaidām ģimnāzijas svētkus. Kas tik viss nav noticis kopš deviņdesmit sestā – apgūtas jaunas telpas, skolotāju kolektīvā uzņemti jauni pedagogi, jūniju izlaidumos pasaulē palaisti jau 997 absolventi.
Tieši tādēļ šoreiz saruna ar cilvēku, kas šeit atbildīgas par itin visu - PVĢ vadītāju Ligitu Pauniņu.
Neesmu vēl sākusi direktores iztaujāšanu, kad 203. kabinetā ierodas kancelejas vadītāja un teic: „Pie direktores atnākusi, un smaida! Pie direktores parasti nesmaida!” Atļaušos gan nepiekrist. Tas tikai tāds priekšstats, ka direktora apciemojums saistās ar negācijām. Ir taču cilvēki, kuriem direktore vēlas paspiest roku, pateicoties par uzvarām, sasniegumiem. Un mums tādu nav maz. PVĢ – tā ir skola, kas aug.

Šogad esam piedzīvojuši pārmaiņas – ieguvuši jaunas telpas. Arī Jūsu kabinets tapis daudz plašāks. Kādas sajūtas?
Jā, kabinets ir kļuvis plašāks. Es jau smejos, ka gribas to atdot kādai klases telpai!

Pēdējo gadu laikā PVĢ ir piedzīvojusi lielas izmaiņas. Kas Jūs tajās priecē visvairāk?
Protams, priecē tas, ka mēs augam materiālā ziņā. Apgūti vairāki korpusi, sporta zāle. Godīgi sakot, pirmajā gadā nemaz neticējām, ka varētu strādāt arī šajās telpās (jaunajā korpusā). Tas šķita tāds nereāls sapnis. Bet nu jau pašreizējā situācijā ģimnāzisti noteikti izjūt, ka telpu pietiek. Bet nu, telpas ir viens. Cits ir tas, kas tās piepilda. Protams, ienāk jauni skolotāji, atgriežas bijušie absolventi. Bet pēdējos gados skolēnu skaits ir sarucis. Šis ir tāds laiks – gadi 6, 7, kad arī pamatskolās ir mazāk skolēnu, bet ceram, ka uz priekšdienām strādāsim, paplašināsim savu ģeogrāfiju.

Bet kas sniedz vislielāko gandarījumu, strādājot skolā? Pedagoga darbs tomēr liek no sevis daudz ko atdot.
Man personīgi vislabāk patīk vadīt stundas, kontaktēties ar skolēniem. Bet direktora darbs - tas ir tāds kā pašlaik – sēžu pie datora, strādāju ar papīriem. Un šo darba pusi nemaz neredz. Dažreiz arī manā skatījumā šis formalitātes tiek veiktas tikai tāpēc, ka tā vajag, tādus dokumentus pieprasa. Turpretī skolotāja darba rezultātu var redzēt diezgan ātrā laikā.

Vai, Jūsuprāt, jauniešiem ir motivācija izvēlēties skolotāja profesiju?
Grūti pateikt. Principā tas ir darbs, kuram zināmā mērā ir jābūt aicinājumam. Lai arī kā nebūtu, visiem skolēniem ir skolotāji, kurus pieņem ļoti labprāt, kurus pieņem mazāk, kurus respektē vairāk, kurus ne tik. Par katru skolotāju jauniešiem ir savs vērtējums. Un šai darbā ir vajadzīgas dažādas cilvēciskās īpašības, attieksme.Ja ir šis aicinājums, ja ir vēlme, varēšana un arī drosme strādāt kolektīvā, darboties ar cilvēkiem, tad tā ir pareizā izvēle. Bet, ja grasās strādāt par skolotāju tikai tādēļ, lai būtu darbs un alga, tad gan rodas zināmas problēmas.

Tā tas ir jebkurā darbā...
Jā, tieši tā. Ja mēs ar vārdu „motivācija” saprotam algu, prestižu sabiedrībā, tad šai ziņā viss mūsu valstī nav kārtībā. Arī laika patēriņa ziņā skolotāji ir tie, kas visvairāk strādā. Ja būtu kā citviet pasaulē, kur pedagogi vismazāk strādā, bet visvairāk pelna, tad droši vien dzīve būtu citādāka gan jums, skolēniem, gan mums, skolotājiem. Ir taču milzīga atšķirība – strādāt 4 vai 8 stundas. Slodzes dēļ viss pamazām sakrājas – kaut kas paliek neizlasīts, neredzēts, kaut kur neaizbraukts. Bet es domāju, ka viss ir uzlabojams, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi. Šajā ziņā esmu optimiste.

Un kā Jūs vērtējat jauniešu dzīvi Preiļos – iespējas sevi pilnveidot, lietderīgi pavadīt laiku?
Tas lielā mērā atkarīgs no katra paša. Ir cilvēki, kuriem vajadzīgs ļoti maz., lai sevi realizētu, pierādītu. Domāju, ka iespējas pie mums ir. Kaut vai tās iestādes, kas ir apkārt skolai: sporta skola, mūzikas skola, jaunrades nams, kultūras nams, pašdarbība. Darīt – tas ir galvenais. Cita lieta – vai tas notiek. Nedrīkst kritizēt jauno paaudzi, bet tagad daudzi ir tā sauktie „televizoru bērni” - pieraduši saņemt visu gatavu, nevēlas paveikt to, kas prasa zināmu darbu. Savā veidā valda tāda patērētāju ideoloģija. Bet ne visiem tā piemīt. Ir arī tādi, kam piemīt milzīga enerģija, un viņi dabū gatavus visādus debesu brīnumus, noorganizē burvīgus pasākumus. Pateikt, ka nav un nevajag – tas ir vieglākais ceļš.

Ja Jums paši būtu iespēja iejusties ģimnāzista lomā – ko Jūs vēlētos paveikt, panākt? Tad, kad Jūs mācījāties, bija pavisam citi laiki.
Jā, tad, kad es mācījos, bija pionieru laiki, komjauniešu laiki, ko var dažādi vērtēt, bet pēdējos gados tā ideoloģija bija mazāka. Lielāko akcentu lika uz kolektīvu. Var jau būt, ka dažreiz pārspīlēti, bet kolektīvai atbildības sajūtai, kopējam darbam bija arī zināmas pozitīvas lietas. Bija dažādi pasākumi – pārgājieni, ekskursijas, studentu dienas, kam piemita kopābūšanas sajūta, draudzīgums. Un tas saglabājies līdz pat šai dienai – arī tagad ar bijušajiem studiju biedriem katru vasaru sabraucam kopā. Un šķiet, ka tā ļoti pietrūkst ģimnāzistu vidū. Tās ir tā laika atskaņas – vēlēšanās būt kopā. Tātad gribētos redzēt kolektīvisma garu, atbildības sajūtu citam par citu. Pirmajos ģimnāzijas gados to vēl varēja izjust, bet nu skolēni sadalījušies grupiņās – katrs savā stūrītī, savā bariņā. Klases kolektīvi izveidojas no dažādu skolu pārstāvjiem, un ir diezgan grūti tos savienot.

Kolektīva gara stiprināšanā lielu lomu spēlē dažādi ārpusstundu pasākumu, aktivitātēs. Kura tradīcija ir vistuvākā Jums?
Droši vien tūrisma diena, kas šogad nelāgu laikapstākļu dēļ nenotika.Bet gan jau mēs kaut kur vēl ziemā aiziesim!
Kādreiz bija ļoti jaukas skolotāju dienas, kurās tika nodarbināti skolotāji gan modes skatēs, gan citādās jautrās atrakcijās. Visbrīnišķīgākie bija masu pasākumi pārdomātā, labestīgā atmosfērā. Piemēram, krāsainās dienas, kad tērpās noteiktu krāsu apģērbā. Arī lieliskas humora dienas, kurās notika dažnedažādas masu jautrības.

Direktora amats – tas ir tāds amats, par ko sapņo daudzi bērni. Vai arī jūs par to mazotnē domājāt?
Patiesībā darbu skolā vienmēr pieņēmu kā iespējamo profesiju, jo labi padevās matemātika. Bet vienmēr interesēja arī tūrisma lietas, pārgājieni, to organizēšana. Braucām ekskursijās uz kalniem. Vēl pirmajos ģimnāzijas gados kopā ar skolēniem to pieredzējām. Tagad gan domāju, ka skolēnus uz kalniem nevestu, jo apzinos milzīgo atbildību.

Kas Jūs tik ļoti valdzina kalnos?
Tā noteikti ir neierastā vide. Jādomā ir tikai par šo brīdi, šo dienu. Varētu būt arī skarbums. Tā ir kā sevis pārbaude, būt ar savām domām, sevis sakārtošana.

Bet kādas blēņas darījāt bērnībā?
Nebiju no paklausīgāko bērnu vidus. Mācības gan problēmas nesagādāja, bet šad tad mēdzu parunāt pretī skolotājiem, saprāta robežās, protams.
Klase, kurā mācījos, bija ļoti aktīva, ar izteiktu kolektīva garu.Un kolhozu laikā, kad vēlējāmies braukt ekskursijā, mums deva autobusu no kolhoza, tikai tas bija jāatstrādā. Vienreiz mūs aizveda uz biešu tīrumu un lika tās novākt. Pateica: „Līdz tam akmenim!” Norāvām kādu vagu, bet tad izdomājām , kā visu izdarīt vienkāršāk – saņēmāmies un atvēlām lielo akmeni krietnu gabalu tuvāk. Pēc tam kurinājām ugunskuru, cepām kartupeļus un visu dienu gājām rotaļās. Galvenais, ka visi darbojāmies vienotā frontē! Tieši kopīgie momenti veido skolas dzīvi.

Un kādi ir neparastākie, savdabīgākie nedarbi no ģimnāzistu puses?
Protams, ir klasiskās blēņas – zēnu un meiteņu tualešu šiltīšu samainīšana gada sākumā, dažkārt noņem no stenda rīkojumus par rājieniem - tāpēc tos mēs sakopējam vairumā! Liels pārkāpums bija, kad vienu gadu balles laikā ap pusvienpadsmitiem ārā tika sarīkots salūts. Tad gan es biju pārskaitusies un pārbijusies, ka nenotiek kāda nelaime.

Bet kādam, Jūsuprāt, jābūt ideālam ģimnāzistam?
Ō! Skaisti - ideālais variants! Pirmkārt jau viņam jātiek galā ar tiem darbiem, ar kuriem viņam jātiek galā, visam jābūt kārtībā ar mācībām. Aktīvs, ar savu pārliecību, ar atbildības sajūtu par savu statusu. Lai nebūtu vienaldzīgs pret apkārtējiem, pret notiekošo. Man cilvēkos visvairāk nepatīk vienaldzība. Ideāls ģimnāzists būs ar savu nostāju. Viņš nepaies garām, ja kādam dara pāri, bet ja kādam būs noticis kas labs – uzslavēs. Tad jau viss būs labi.

Kā jau minējāt, Jūs fascinē kalnos kāpšana. Kalns – tā ir virsotne, mērķis. Kas ir tās virsotnes, mērķi, kurus Jūs vēlētos redzēt sasniedzam PVĢ?
Man tiešām ļoti gribētos, lai viss, ko esam šais gados paveikuši, ietu uz priekšu, lai viss notiek tālāk. Lai veidojas kolektīvs, saliedētība savstarpējās attiecībās, kā arī atbildība, drošības sajūta. Viss pārējais jau pakāpeniski.

2007. gada novembrī