„Sajūtas mums ir tādas, kādas mēs paši sev radām”

Vēl no bērnības atminos, kā pieaugušie mums, mazajiem, centās iegalvot, ka Ziemassvētku dāvanas un visu svētkiem nepieciešamo sarūpē rūķi. Cits vairāk, cits mazāk, bet līdz zināmam vecumam ticējām šo labdaru eksistencei.
Un ziniet? Pie mums, ģimnāzijā, arī ir kāds, ko varētu tā dēvēt. Cilvēks, kas parūpējas, lai visi pasākumi noritētu, kā nākas, piepalīdz arī parlamentāriešiem un pamanās mūs izskolot arī valodas un literatūras zinībās. Tā ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, direktores vietniece audzināšanas darbā Ingūna Patmalniece.

Pamazām nāk Ziemassvētku laiks, daudzi atviegloti nopūšas, ka nu beidzot varēs atpūsties, bet Jums tieši tagad ir bezgala daudz paveicamu darbu...
Nu, īstenībā ir tā, ka Ziemassvētku miers tāds stipri nosacīts. Ģimenē, tieši tāpat arī skolā, ir lielais gaidīšanas prieks, bet, lai svētki izdotos, vienmēr vajag čakli pastrādāt!

Iepriekšējai darbs Jums bija Preiļu BJC. Ar ko tas atšķīrās no tagadējā darba skolā?
Ar bērnu un jauniešu centru mani saista īpašas jūtas, jo tā bija mana pirmā darbavieta. Es tur biju izglītības metodiķe. Īstenībā viss, kas saistītas ar organizatoriskajiem jautājumiem – pasākumu, semināru organizēšana – man jau ir pierasta lieta. Bet skola – tas ir kas pavisam cits!

Kurš darbs Jums šķiet sirdij tuvāks – tagadējais vai iepriekšējais?
Tad, kad es tikko atnācu strādāt uz ģimnāziju, tad bija viens statiskais jautājums, kas vienmēr tika uzdots: „Nu, kā ir? Vai ir labāk?” Es atbildēšu tā, ka nevar pateikt – labāk vai sliktāk. Ir citādāk. Tā ir cita pieredze, tās ir jaunas zināšanas, jaunas prasmes. To, ko vienā darbā iemācījies, protams, vari izmantot otrā darbā un mācīties klāt vēl kaut ko jaunu un sevi pilnveidot. Iepriekšējā darbā nostrādāju desmit gadus, bet parasti saka, ka jau pēc septiņiem gadiem cilvēkam kaut kas ir jāpamaina. Tā nu es dzīvē uzdrošinājos riskēt, un tagad nemaz nenožēloju, ka to izdarīju.

Bet kādēļ izvēle krita tieši uz latviešu valodas un literatūras skolotājas profesiju?
Parasti ir tā, ka bērnībā mums blakus ir tie cilvēki, kas savā veidā mūs ietekmē. Es ne ar ko neatšķiršos no citiem - man līdz astotajai klasei bija ļoti jauka latviešu valodas un literatūras skolotāja. Viņa bija ļoti stingra. Mēs vēl bijām tā paaudze, kad likumus vajadzēja cītīgi mācīties no galvas. Tad, kad vienu reizi netiku izmācījusies, kā vajadzētu, mēģināju runāt skolotājai pretī un teicu : „Un vispār – kāpēc man jūsu likumi ir vajadzīgi!?”
Pagāja gadi, un, kad bijām salidojumā, satikāmies, skolotāja teica: „Nu, Ingūna, atceries mūsu sarunu?”
Tā jau dzīvē ir: nekad nesaki nekad! Varbūt sākotnēji nedomāju mācīt tieši latviešu valodu un literatūru, bet patika lasīt grāmatas...Tā nu tas viss kopā izveidojās.

Jums labāk patīk pasniegt latviešu valodu vai literatūru?
Latviešu valoda un literatūra – it kā līdzīgi, tomēr dažādi priekšmeti. Man tuvāka ir literatūra, jo valoda – tie ir likumi, noteikumi, kas vienkārši jāzina, un atkāpties no tiem nevari. Literatūrā cilvēks izpaužas emocionāli, radoši, un tā var sevi realizēt. Varbūt literatūra man patīk vairāk tāpēc, ka vidusskolā man bija ļoti laba tieši literatūras skolotāja, kā arī lieliska krievu literatūras skolotāja. Iespējams, tas mani ir vairāk pietuvinājis literatūrai.

Noteikti esat izlasījusi daudz grāmatu. Kuras ir sirdij tuvākas?
Viena no mīļākajām grāmatām - tā noteikti ir Remarka „Trīs draugi”. Tā, manuprāt, ir grāmata, kas jāizlasa ikvienam cilvēkam, jo tur ir gan draudzība, gan mīlestība. Man vairāk patīk piedzīvojumu grāmatas – tādas, kas vairāk der atpūtai. Tomēr gan skolā, gan maģistrantūrā mācoties, ir lasītas ļoti dažādas grāmatas. Pašā agrākajā bērnībā ļoti patika „Mazā raganiņa”, un tagad arī manai meitai tā ir mīļākā grāmata! Tagad nākas par to pasmaidīt, bet skolas laikā biju liela Viļa Lāča fane, ļoti patika „Zvejnieka dēls”, „Uz jauno krastu”.

Tad jau Ziemassvētku dāvanā labprāt saņemtu kādu grāmatu...
Jā, protams! Tās ir vienas no manām mīļākajām dāvanām, jo grāmatas – tā ir vērtība, ko mēs dažkārt nenovērtējam.

Uz kādām Ziemassvētku dāvanām cerējāt bērnībā?
Atceros ļoti jauku atgadījumu – mēs ar mammu Daugavpilī veikalā ieraudzījām skaistas lelles – nu TIK skaistas! Diemžēl tās arī dārgi maksāja, un es tā neviļus nopūtos un teicu, cik ļoti es gribētu kādu no lellēm. Tad, kad Salatētis (tajā laikā mums bija Salatētis, nevis Ziemassvētku vecītis) atnesa tieši manis kāroto lelli, man bija liels, liels gandarījums. Tomēr līdz ar to sāka rasties aizdomas un nojausma, kas īsti ir tie Salatēti.
Ziemassvētkus vienmēr gaidīju ar lielu prieku, jo tad mēs braucām pie manas vecāsmammas, gājām baznīcā. Vecmammai vienmēr mājās bija galds ar baltu galdautu un sienu zem tā. Pēc divpadsmitiem bijām mājās no baznīcas, dega svecītes...Tas laiks man ir sirdij tuvāks, varēja izjust nekomerciālos Ziemassvētkus. Tas bija klusuma, miera, prieka un gandarījuma pilns laiks, kas joprojām ir gaišā atmiņā.

Pašlaik aiz loga nav sniega, un daudzi skumst, ka līdz ar to nav arī Ziemassvētkus sajūtas. Kā Jūs mēģināt to uzburt?
Īstenībā ir tā, ka sajūtas mums ir tādas, kādas mēs paši sev radām. Protams, sniegs un gaišums palīdzētu to rast. Man gan Ziemassvētku sajūta noteikti nāks drusciņ, drusciņ vēlāk, kad tiks izdarīti lielie darbi – izlaboti visi darbi, uzrakstīts Ziemassvētku pasākuma scenārijs...Tas man palīdz iejusties Ziemassvētku noskaņās. Ir gaidīšanas prieks, prieks, ka varēšu būt kopā ar tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem un vienkārši atpūsties.

Jūsu darbs patiešām prasa daudz spēka, aktivitātes. Kā parasti atpūšaties no ikdienas steigas?
Man patīk, ja blakus ir silta tēja vai kafija, ielīst dīvāna stūrī un palasīt sirdij tīkamu grāmatu.
Protams, lielāko daļu brīvā laika gribu veltīt savai ģimenei. Mēģinām kaut kur kopīgi aizbraukt, paceļot vismaz tepat, pa Latviju, jo ir milzumdaudz skaistu vietu, ko apskatīt. Vasarā viens no mīļākajiem hobijiem ir pašas audzēti ziedi.

Kuri ir Jūsu mīļākie ziedi?
Man ļoti patīk studentu neļķes, pat īsi nezinu, kāpēc. It kā tik necilas puķes, bet ar savu smaržu ļoti spēcīgas. Pēdējā laikā mēģinu nodarboties ar rožu audzēšanu. Dažkārt pietiek vakarā iziet laukā un paskatīties uz savu puķu dobi, un jau tas ir relaksējoši.

Kas sniedz lielāko gandarījumu straujajā darbā ar jauniešiem?
Esmu priecīga, ka mūsu sadarbības rezultātā veidojas kaut kas labs – kaut vai jauki noorganizēts pasākums. Skolotājam lielākais gandarījums ir tad, ja novērtē viņa darbu, izturas ar cieņu.

Kuras ir tās īpašības, kuras Jūs vērtējat visaugstāk mūsdienu jauniešos?
Visvairāk patīk tas, ka viņi spēj dabas doto laiku izmantot interesanti, lietderīgi un pilnvērtīgi. Ļoti svarīga ir atbildības sajūta, iejūtība, sapratne. Es nespēju pieņemt negatīvismu, kas dažkārt nāk ārā no jauniešiem. Man ir nedaudz balta skaudība, jo ir tikai jāprot izmantot iespējas, kas tiek dotas mūsdienās. Viņi var realizēt, pilnveidot sevi. Lai cik tas briesmīgi neskanētu, mūsu laikos tā nebija.

Kādas bija Jūsu intereses pusaudžu gados?
Biju ļoti aktīva pioniere, kultūras dzīves organizatore. Piedalījos arī daiļlasītāju konkursos. Savā ziņā gan tā bija tāda kā spīdzināšana - uzstāšanos vērtēja žūrija 10 cilvēku sastāvā, kas sēdēja pie gara galda...Kādam tas varbūt iedvesa bailes...Skolas laikā ļoti labprāt spēlēju teātri.

Kurus pasākumus ar lielāko prieku organizējat šeit, ģimnāzijā?
Man gan vairāk ir tāda konsultanta loma, jo jauniešiem pašiem ir fantastiskas idejas. Viegli organizēt, ja apkārt ir talantīgi cilvēki. Svarīgi, lai viņi neturētu sveci zem pūra un paši iesaistītos. Man vienai ir grūti pamanīt talantus starp 300 jauniešiem. Vislielāko gandarījumu sniedza PVĢ 10 gadu jubilejas koncerts. Bija prieks, ka visi kopā to paveicām.

Ko Jūs Šogad vēlētos redzēt kā Ziemassvētku brīnumu?
Gribētos, lai mūsu tehnokrātiskajā laikmetā cilvēkiem būtu veselība, lai cīņā ar dabu cilvēki varētu uzvarēt. Ja būs veselība, tad būs arī viss pārējais – saticība, mīlestība un pārticība.
Katram no mums pieder apslēpti zelta krājumi – spēja mīlēt, saprast, līdzijust. Es novēlu, lai šīs jūtas ir kopā ar mums ne tikai Ziemassvētkos, bet arī ikdienā.

Gaišus, brīnumainus, baltus Ziemassvētkus ja ne dabā, tad katrā sirdī!

2007. gada decembrī