"Mēs neprotam priecāties?"

(Preiļu Valsts Ģimnāzijas Lieldienu pasākuma organizētāja Elza Trizna (3.h).)

Lieldienu iešūpošana PVĢ pagalmā, kaut arī darbietilpīgās šūpoļu uzstādīšanas dēļ pārcelta no plkst. 9:40 uz 11:20, pulcēja audzēkņus uz svinībām. Žēl tikai, ka ieinteresēto bija tik maz. Daži skolēni pēc tam sūdzējās, ka pie visa vainīgs bija aukstais laiks, aizņemtība ar gatavošanos žetonu vakaram, kas, starp citu, notika 16. aprīlī, un apsveicamā kāre mācīties nevis izklaidēties. Taču, kā atzina ārpusstundu darba koordinatore Inga Surgunte, tās ir tikai atrunas: "Daudzi skolēni vienkārši nav elastīgi domāšanā, nepieņem jaunus spēles noteikumus." Mēs esam pieraduši pie parastajām, "plikajām" diskotēkām uz kurām var atnākt, piemēram, pasēdēt ērtajos vestibila krēslos, papētīt, kas kuram jauns mugurā, vai baudīt populārāko mūziku, stutējot zāles sienas. Nē, netiek runāts, protams, par visiem. Tie, kuri prot izklaidēties un izmantot viņiem piedāvātās iespējas, ir aktīvi un pamanāmi vienmēr. Arī Lieldienu pasākumā bija tādi, kuri, pat par spīti nodrupušajai čaumalai, piedalījās olu ripināšanas sacensībās. Kā atzīst I. Surgunte, pasivitāte parāda mūsu iekšējo pasauli. Pārmaiņas ir jāmēģina uztvert pozitīvi un priecāties par tām. Ja tādi neesam, ir jāmācās būt brīvākiem, nebaidīties kādreiz arī parādīt savu dullumu, trakulību. Mums tiek piedāvātas pārmaiņas ik uz soļa. Kā teica Elza - tās tikai jāpieņem.

Šoreiz runa ir tikai par Lieldienu pasākumu, bet, ja tā padomā, arī 1. aprīļa jokos piedalījās tikai retais. Gods un slava tiem, kuri tomēr atrod sevī jautrību un lustējas uz nebēdu!!! Piemēram, par mūsu ciemiņu, Līvānu folkloras kopas "Ceiruļeits", pasivitāti mūsu svētkos nevarēja būt ne runas. Viņi vienmēr ir atvērti, smaidīgi un priecāties griboši. Šoreiz nu bija tā reize, kad dažiem ģimnāzistiem par sevi sametās kauns tāpēc, ka sveši cilvēki Preiļos spēj sev sarīkot svētkus, negaidot tos no aicinātājiem (Mums!), un izbaudīt paši savu koncertu un priekšnesumus, bet mūsu zēni, tikko tos aicina dejot, bēg slēpties tualetēs vai arī tūlīt sāk drudžaini zvanīt pa mobilajiem telefoniem, rādot, cik ļoti svarīgākas lietas notiek viņu darba dienās par dančiem, kurus, starp citu, diez vai būs iespēja lēkt vēlreiz ar tādu sparu un fizisko jaunību, kāda mūsos ir tagad.

Paldies Dievam, vismaz meitenes bija aktīvākas un, uz aicinājumu dejot, neslēpās. Jā, pat tad, kad aicināja pavisam nepazīstamais vīrietis, kurš bija ieradies uz mūsu dančiem izlēkāties. Priecēja pat vienas otras dancotājas nopūta, ka krakovjaks būtu varējis būt garāks.

Pasākuma organizētāji meklē kļūdu sevī un cer, ka nākotnē, lai nebūtu atkal par sevi kauns, spēs pirms pasākumiem publikai izskaidrot, kas ir paredzēts, uz ko jābūt gataviem. Tas, ka šoreiz būtu vajadzējis lielākajai daļai saprast, ka šis bija vairāk jautras izlēkāšanās nevis "klases" rādīšanas pasākums, pat netiek pieminēts.

Skolotāja Anita Lazdāne skaidro: "Uz šādiem pasākumiem ir jāaudzina. It sevišķi jaunieši, kas jau tāpat ir attālinājušies no dančiem." Bet kad tika dota iespēja izteikties tiem, kas izbaudīja "Ceiruļeiša" sniegumu, atbilde bija īsa, bet pietiekami retoriska: "Ko tu stulbiem padarīsi?" Laikam jau neko...

Nu varam mēs saņemties vai nevaram, mīļie ģimnāzisti, un nākošreiz, kad būs kāds "pagalam savāds un biedējoši neierasts" pasākums, priecāties līdzi un piedalīties?! Kaut vai vismaz aiz cieņas pret cilvēkiem, kas mūsu ikdienu pūlas padarīt krāsaināku.

/Anita, 3.H/