Klāt bija sengaidītais relaksācijas brīdis. Tūrisma diena it kā skaitoties atpūta, bet kas tad kičīgam jaunietim ir atpūta bez diskotēkas, apmēram tas pats, kas sviestmaize bez sviesta. Banāls salīdzinājums iznāca. Patiesībā jau uztraukumu bija krietni vairāk nekā atpūtas pasākumam pienāktos.

Toties pirmie nu ir īsti ģimnāzisti. Lai ko arī neteiktu direktors apliecības izsniegdams, pēc loģikas ģimnāzists ir ģimnāzists tikai pēc iesvētīšanas, tāpat kā par kristieti kļūst pēc krustīšanas.

Pirmie kursi izskatījās eleganti, lai arī pārākie optimisti, ko apliecina viņu dziedātais: "mēs ienācām, lai paliktu..." Arī respektu pret trešajiem neizrāda (it kā pienāktos, bet varbūt arī nē, diezin kā būs pašiem trešajā kursā). Humora arī netrūka un ģimnāzijas hrestomātiskās vērtības papildinājās ar vēl dažām spārnotām vārdkopām, piemēram, "vēstuļu draudziņš Ivars" un "naktī gribu gulēt, cilvēk!". Interesanta likās Hlebņikova un Eglīša divcīņa (ir nojausma, kā tas būtu ar Aizkalnes direktori Lozdu, taču iztēle kaut kā nespēj pacelties tādos augstumos, lai iztēlotos Adamoviču šajā kompānijā). Zaļā krāsa šķiet kļuvusi visneitrālākā publiski lietojamā, kas arī tika attiecīgi apspēlēts (zaļa tāfele, paši zaļi). Zilie vai rozā toņi mūsu brīvvalstī kaut kā ieguvuši ne visai labskanīgu interpretāciju. 1. kursā super meitenes - prot siet kaklasaiti, taču jauno inženieru konkurss lika aizdomāties par jauniešu pamatskolā pavadītā laika lietderību. Kādreiz katrs sevi cienošs pamatskolēns prata taisīt papīra lidmašīnas, uz skatuves redzētais lika aizdomāties. Bet kaut kā jau lidoja. Lai nu domas lidotu tālāk!

No citu kursu uzstāšanās autentiska likās pedsēde. Šī apcerējuma garatēvu neatstāja doma, ka idejas autors to visu ir, tā teikt, pats uz savas ādas izbaudījis - pārāk dabiskas bija skolotāju replikas. Brīžiem radās izjūtas, ka robežas starp realitāti un šovu ir visai nosacītas. Bērnudārzs un spārnota frāze, kura pēc tam savā uzrunā citēja direktors: "nūsēdējom ģimnāzijā treis godi un vairs niko". Publiku saviļņoja jaunās plastiskās ritmikas grupas "Kečups"

Nobeigumā notika kaut kas neticams. Laikā, kad valsts iestigusi korupcijā un gaismas spēki cīnās ar tumsas spēkiem mēģinot izveidot valdību ar citiem tumsas spēkiem, kas gan esot mazlietiņ gaišāki, humānisma kalngali PVĢ, šķiet ir sasniegti. Kur palikušas agrākās iesvētīšanas, kas dažam labam pirmkursniekam lika aizdomāties par dzīvi un tās vērtībām? Vai tiešām ne tikai iekļūt ģimnāzijā ir kļuvis vieglāk, bet arī mācīties vajadzēs mazāk? Varbūt nākamgad skolotāji jau piedāvās izlozēt pusgada atzīmes ne zemākas kā septiņi. Jauna tolerances interpretācija. Jeb gluži vienkārši jaunie laiki ir jau klāt? Lai lasītājam būtu skaidrāk - iesvētīšanas procedūra bija tortes ēšana. Kā savā uzrunā atzīmēja direktors, pat tradicionāli zvērestu nobeidzošais "āmen" tika aizstāts ar vienkāršu "am". Tā atlikušo nakts daļu šo rindu autors mocījās nesapratnē - quo vadis?

Holmss un Vatsons. Izturēja tēlus, lai gan vienu brīdi autors tā arī nesaprata, vai ir pārklausījies vai arī abi tēli nejauši sajaukuši uzvārdus (tēlu vizuālais izskats liecināja, ka varēja būt arī tā), bet pēc laiciņa viss atkal bija savās vietās. Vakara rīkotāji bija centušies no sirds un rezultāts arī bija sirsnīgs, lai arī kuluāros klīda baumiņas, ka scenārijā viss esot bijis pavisam savādāk. Bet baumu un minējumu neskaidrība arī veidojot ievērojamu homo sapiens esamības jēgas daļu.

Ģimnāzijas himna gan lāga neskanēja, vienīgi izpildītāju dūrītē sažņaugtās un pie sirds piespiestās cepurītes lika domāt, ka vienaldzīgo tomēr nav.

J. Bergmanis, smalko aprindu hronists

Lai varētu labāk izjust tā vakara emocijas, ielūkojieties Bilžu galerijā.