PVG

Top.LV

LV     LV

Jaunumi

Arhīvs

Izglītība

Absolventi

Serviss

Atsauksmes

--> --> -->
  Par PVĢ
  Uzņemšana
    Virtuālā PVĢ
    E-klase
    Uzdevumi.lv
    StartIT.lv
    Pasākumu plāns
    PVĢ bibliotēka
    PVĢ panākumi
    Tradīcijas
    Parlaments
    Skolas projekti
    Skolēnu projekti
    PVĢ avīze
    Bildes
    Stundu saraksts
    Mācību materiāli
    Labā prakse
  Datorlapa
  Preiļu bibliotēka
  Preili.lv
  Dažādas vietnes
  Latvija un ES
    Ģimnaziādes
    Atklātā olimpiāde
  Konkurss Krauklīts
Saules aktivitāte PVĢ Solis
Projekts SOLIS
  0 W/m2

  Meklēt
  Sūtīt SMS
LMT   TELE2   Bite
 
  Apmeklētāji
  
 
TŪRISMA DIENA

TŪRISMA DIENA 1997

"Ātrāk! Nevajag ātrāk!"

"Ātrāk! Nevajag ātrāk!" Pagājušā gada tūrisma dienā šādi pretrunīgi aicinājumi skanēja tikai no "draudzīgām" konkurentu komandām. Šogad izaugsmi grūti nepamanīt, un tolerance un ideju daudzveidība nu ir pārcēlusies uz kursa līmeni. Varam tikai priecāties, ka neviens vairs nebaidās izteikt savu viedokli. Demokrātijas iedīgļi, tā teikt ...


Ja izgājšgada maģiskā frāze "Vecīši, mietiņu nav!!!" varēja būt notikuma devīze, tad šis hepenings līdzīgu sentenci laikam gan varētu pasmelt no tautas garamantu dzīlēm un tas skanētu apmēram tā: "Es meitiņa kā rozīte ..." Meliorāciju, kolhozu laikus un privatizāciju piedzīvojušais rožu krūms tik sirsnīgu mēģinājumu identificēties no dzīvas (domājošas!) būtnes droši vien piedzīvoja pirmoreiz, un tā pārsteigums (tēlainā A. Upīša valodā runājot) bija tikpat liels kā apkārtējo (arī meitiņas) jautrība. Vispār rožu tēma senču daiļradē asociējas ar kaut ko labu, cēlu un skaistu. Tas viss nu gadījās arī mums.[Nezinātājiem paskaidrojam, ka viena ģimnāziste iekrita rožu krūmā].


Jā, jautrības netrūka, bet šogad varēja redzēt vēl ko nebijušu - tik saliedētas komandas laikam gan vēl ģimnāzija nebija piedzīvojusi. 1V varētu būt jaunu tradīciju celmlauzis, jo ieradās ar savu karogu (uz kura gan neredzējās ne grifs, pat ne vārniņa). Tomēr solis pretim jaunu kulta priekšmetu ieviešanai. Ienāca prātā "spuraina" doma, ka kursu karogi varētu būt laikmeta simboli. Iedomājieties, pēc desmit gadiem visi kļuvuši manāmi vecāki, bet karogs tāds pats. Virzība uz nemirstību. Un, ja kursos, kur meitenes līdztiesībā (skaita ziņā, jo Āfrikā, piemēram, meitenēm ne vienmēr ļauj studēt pamatskolā, par ģimnāziju nemaz nerunājot) krietni vien apsteigušas zēnus, viņām nācās apmierināties ar dziļi pedagoģisku gudrību noklausīšanos ("uz fizkultūrām jānāk!"), tad citos kursos meitenēm tika veltīta uzmanība, par kādu, teiksim, no diskotēkas nākot, pat nenākas sapņot - pie katras rokas pa zēnam vai, labākajā (sliktākajā; atkarībā no atskaites punkta) gadījumā, kādam pat uz muguras. Tas nedaudz atgādināja izdzīvošanas skrējienu, bet visa dzīve jau tāds skrējiens vien ir, ja tā padomā. Bija arī filozofiski mēģinājumi atgriezties vēstures pirmsākumos, bet uz komentāru: "Darīt nav ko! Kurš izdomāja skriešanu?" - diezin vai pat Aristotelis spētu pateikt vairāk kā šodien viens otrs. Bet, ja aizfilozofējas vēl dziļāk, šodien katrs pirmkursnieks zina krietni vairāk nekā sirmais prātnieks. Līmenis, vai ne, ko? Bet nu gan pietiks dziļumu, viens otrs, kā zināms, mēdz aizklīst šajos plašumos pavisam.


Šogad bez starpgadījumiem, ja nu vienīgi kāds skolotājs E., pa dažādiem sānceliņiem braucot, tika vietējā kranča mazliet apskādēts. Nelīdzēja pat māju saimnieces pēckomentārs "Jam jau tī ritiņi napateik..." Smadzenēs neatvairāmi brieda doma, ka "jam tys brauciejs ar napatyka".
Aizkustinošs un arī aizkusinošs bija ne tikai rallijs mežā. Protams, masu mēdiju kultūra atstāj iespaidu uz redzējumu. Ir zirnekļcilvēki un betmeni, bet veicot "čūsku", viena otra kustībās tik tiešam jautās kaut kas no jaunāko brāļu elegances. Par "Terminatora 3" klātbūtni vedināja domāt frāze: "Dibenu novāc!" Diemžēl hronistam nelaimējās redzēt pašu novākšanas procedūru, jo tik daudz kur bija jāpaspēj. "Purvā" vēlreiz par sevi atgādināja sena gudrība: "Lēnāk brauksi, tālāk tiksi". Gan tikai abstrahējoties no reāla purva. Ja atmiņa neviļ, latviešu tautas pasakās varoņiem ir tikai trīs dzīvības, cittautieši mūs kā parasti apsteiguši - tur šis skaitlis ir aptuveni 7. Bet 11 reizes iekrist purvā, tas jau ir gandrīz vai izaicinājums vēl senākām kultūrām, varbūt pat visai civilizācijai.


Neviens nezināja, ka nebūs laika paēst. Sevišķi to izjuta jau pieminētais E., viņa gastronomiskās tieksmes izpaudās līdzībās un vīzijās: 1.,2. un 3. kurss viņam jaucās ar attiecīga numura ēdieniem. Un tad vēl doma par nākamā gada šašliku konkursa un tā vērtēšanas - jo lielāks šašliks, jo vairāk punktu - iekļaušanu rallijā. Pēc autoritatīvu zinātnieku pētījumiem cilvēks vispirms cenšas apmierināt ēšanas tieksmes. Vai nu ģimnāzisti bija labi brokastojuši, vai arī (gribētos ticēt) sasnieguši nākamo - sevis apliecinošo pakāpi, bet vizuāls iespaids todien bija, ka lielākā daļa tiešām pārtika "no zila gaisa un mīlestības".


Potenciāli visbīstamākais bija šautriņu mešanas konkurss, bet, tā kā pirmdienas rītā neviena plāksterota galva neredzējās, var uzskatīt, ka tas ir bijis veiksmīgs un nekādas "asiņainās tautasdziesmas" šim notikumam par godu nerīmēsies. Telts konkurss radīja pamatotu neizpratni J. Eglītim: "Kāpēc gan jāsaliek telts, lai tūdaļ to arī izjauktu?" Nu ko, Janci, paaugsies, sāksi iet skolā un sapratīsi.


Interesants likās "konkurss par lecīgāko kursu". Šī "mazo zaķīšu deja" būtu pelnījusi iemūžināšanu kādā klasiskā skaņdarbā. Tas nekas, ka viena otra zaķīša izmēri varētu iedvest respektu pat īstam vilkam (tāds kluss vizuāls padoms sameklēt kādu citu ēdamo), toties - kāda elegance. Hronists atcerējās kādā Eiropas galvaspilsētā redzēto baletu un tūliņ pat nokaunējās, salīdzinot šīs nesalīdzināmās lietas. Ja nu vienīgi Nacionālās operas skatuve ir pieredzējusi vēl kaut ko tik izsmalcinātu. Te uzreiz prātā nāca jau vairākkārt minētā E. iespējams vēsturiska frāze: "Kad mūsu skolēni būs rietumu skolēnu līmenī, arī viņi būs konkurētsnespējīgi..." Kaut jel beidzot administrācijai izdotos ģimnāzijas mūzu kalpu pulciņam piepulcināt skatuves garšu izbaudījušu lietpratēju. Bet laikam jau būs vien debesis jāatstāj putniem ...


"Džentlmeņu šovs". Visneiedomājamākie ekvilibristikas paraugi. Jau pirmajā kārtā izstājas pagājušā gada uzvarētāji, vien liekot aizdomāties, kā gan tiem jaunajiem vairāk - spēka, pieklājības vai, baidos pat rakstīt, prāta. Uzvarēja aukstasinība, laipnība un ... intelekts, drosme, ja gribat. Kā gan citādi, lai cildina bez spilvena palikušo un tomēr tajā cīņā uzvarējušo. Arī publika bija smalka un saprotoša, demonstrējot kultūru, par kādu Senās Romas patricieši varēja tikai sapņot (nevilšus atmiņā uzplaiksnīja pagājušā gada dzīres, kad aina bija gluži pretēja).

Virves vilkšana bija jauns izaicinājums visiem. Žēl, ka nepaspēja sakrustot kursu uzvarētājus, lai noskaidrotu, kas ir kas šajā iestādē. Par papildus izklaides elementiem parūpējās 3L, gada sākumā saņēmis vērā ņemamu papildinājumu, kurss pamanījās apgāzt teju vai pusi skatītāju. A. Moruā reiz teicis, ka vīrieši, kurus piekrāpusi viena un tā pati sieviete, kļūst kā brāļi. Atliek vienīgi minēt, kādi mentāli fluīdi saista direktoru un 3H pēc tam, kad šo raibo komandu, nu teiksim, izstiepa pa grēcīgo zemi. Vienīgi jaunais TIDE varētu dzēst šīs amizantās sacensības pēdas. Bet nu gan pietiks klačiņu, šai civilizācijas kultūras dobītei rušinātāju tāpat pietiek.


Apbrīnojamā kārtā šogad neviens nepazuda mežā, un lieka izrādījās direktora viedā ziņa: "Ja ieraugāt lielu pilsētu tajā virzienā, tā ir Daugavpils...". Varbūt tāpēc, ka grupas bija lielākas un, lietojot fizikas terminu, "smadzeņu kritiskā masa, kura neļauj apmaldīties", bija sasniegta. Jo startējot trijatā, paliek viena debesspuse, kurai nav neviena potenciāla aizstāvja. Pirmās lietus lāses jau lika manīt, ka jādodas mājup, kaut arī tā īsti neviens laikam vēl negribēja. Bet likums, ka svinības jāpārtrauc brīdī, kad ir visjautrāk, tika ievērots. Izpalika "maiguma konkurss", tāpat kā direktora solītais "autobuss ap pustrijiem". Bet pavīdēja doma par "lakstīgalu nakti", kuru baudīt varētu doties ar teltīm visi ģimnāzisti vai vismaz 3. kursi. Liriski runājot, "3. kursu gulbja dziesma lakstīgalu naktī..."


Gājienu noslēdza jau tradicionāli nesteidzīgais ģimnāzistu pāris (šogad cits, nezin kur palicis iepriekšējais?) un runas par to, kas sagaidāms Iesvētīšanas vakarā. Bet hronistu visu vakaru neatstāja sajūta, ka bija baigi forši. Priekšā rēgojās tukšums - sestdiena, murgaina nakts "Malibu" un svētdiena, un tikai pirmdienas rīts atkal solīja kaut ko netveramu.
J. Bergmanis, smalko aprindu hronists


  Bilžu galerija
Bilžu galerija
  Vārda dienas
Vera, Vaira, Vairis
© Alex
Rakstīt PVG         Lietot kā sākumlapu         Saglabāt saiti
Webmaster