PVG

Top.LV

LV     LV

Jaunumi

Arhīvs

Izglītība

Absolventi

Serviss

Atsauksmes

--> --> -->
  Par PVĢ
  Uzņemšana
    Virtuālā PVĢ
    E-klase
    Uzdevumi.lv
    StartIT.lv
    Pasākumu plāns
    PVĢ bibliotēka
    PVĢ panākumi
    Tradīcijas
    Parlaments
    Skolas projekti
    Skolēnu projekti
    PVĢ avīze
    Bildes
    Stundu saraksts
    Mācību materiāli
    Labā prakse
  Datorlapa
  Preiļu bibliotēka
  Preili.lv
  Dažādas vietnes
  Latvija un ES
    Ģimnaziādes
    Atklātā olimpiāde
  Konkurss Krauklīts
Saules aktivitāte PVĢ Solis
Projekts SOLIS
  0 W/m2

  Meklēt
  Sūtīt SMS
LMT   TELE2   Bite
 
  Apmeklētāji
  
 
Runa

PVĢ direktora J. Eglīša runa Latvijas inteliģences konferencē "Izglītība un zinātne - Latvijas nacionālā bagātība" (22.11.99.)

Vai izglītības devumu var izdalīt no nacionālā kopprodukta. Domāju, ka nē, jo Latvijas apstākļos izglītība ir viens no šo kopproduktu veidojošajiem, iespējams, pats būtiskākais elements. Lai cik izdevīgs arī nebūtu mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis, politiskās realitātes neizbēgami darīs to ekonomiski nedrošu. Ko darīt? Kad nesen mūsu ekonomisti savos forumos un pētījumos nonāca pie atziņas, ka valsts stratēģiskā nākotne atkarīga no izglītības, atcerējos Mērfija likumu. Proti, ekonomistiem reālā dzīve ir atsevišķs speciālgadījums. Vajadzēja paiet 8 neatkarības gadiem un beigties privatizācijas skurbumam, lai ieraudzītu un saprastu to, ko ikviens skolotājs saprot un dara ikdienā. Lai cik aizskaroši un zaimojoši tas nebūtu politiskajai elitei, valsts pamati, tās eksistēšanas priekšnoteikumi tiek veidoti skolā.
Ir trīs būtiski faktori, kas valstij jānodrošina, lai izglītība būtu efektīva: kvalitāte, pieejamība un attīstība.
Kvalitāte: tiek sakārtota formālā puse: skolu un augstskolu akreditācija, programmu akreditācija, centralizētā eksaminācija, veidota vienotā eksaminācija. Tā dotu skolēniem papildus motivāciju, tā dotu iespēju pāriet no sociālismam raksturīgās sabiedrības, kuru māca, uz sabiedrību, kura mācās. Tas liktu skolēniem just atbildību par savu izvēli un darītu viņus brīvākus. Taču kvalitāte bez skolotāja un profesora nav iedomājama. Vai šobrīd ir kvalitāte? Tur, kur ir palikuši pedagogi, kas vēlas strādāt savā profesijā, tur ir. Bet viņu paliek arvien mazāk. Tomēr mēs vēl pagaidām esam konkurētspējīgi, vismaz vidusskolas līmenī. Vai šobrīd ir kvalitāte augstskolās? Atbilde varētu būt stipri līdzīga, lai gan mazāk pārliecinoša. Tomēr, ja skolās, diemžēl skolēnu skaitam samazinoties, skolotāju trūkums ir tuvu traģiskam, tad augstskolās jaunās un vidējās paaudzes profesūras trūkums, studentu skaitam nemitīgi augot, ir kļuvis valsts neatkarību apdraudošs. Protams, importējot ārzemju profesorus mēs kvalitātes latiņu varētu turēt gana augstu, tikai, ko tas valstij un pilsonim maksās gan finansiālā, gan garīgā izteiksmē.
Pieejamība. Tas nozīmē bezmaksas visus vidējās izglītības posmus saprātīgā attālumā no dzīves vietas. Valstiski nozīmīgs un ekonomiski izdevīgāks modelis ir nodrošināt kvalitatīvu vidējo un augstāko izglītību reģionos, attīstot Valsts ģimnāziju tīklu un reģionālās augstskolas, tādējādi vienmērīgi attīstot valsti vismaz izglītības jomā. Nepārtraukti žēlojamies, ka viss saplūst Rīgā, ka skolēni no mazāk turīgām ģimenēm nav konkurētspējīgi, jo nesaņem kvalitatīvu vidējo izglītību. Tad cīnīsimies ar cēloņiem nevis ar sekām. Attīstība: varētu teikt stihiska, uz entuziasmu balstīta, taču ir arī atsevišķu ministru un ierēdņu veiksmīgi projekti. Pieminēšu A.Priekuļa aizsākto un LU profesora M.Treimaņa (šobrīd vadītājs J. Bičevskis) konsekventi realizēto LIIS projektu, daudzās mācību grāmatas un jaunās metodikas.
Rezumējot, kvalitatīva un pieejama izglītība ir demokrātiskas valsts pamatvērtība. O. Palme reiz teicis: "Skola ir kā bulta nākotnē". Vai tā ir visur Latvijā? Vai valsts ir gribējusi, lai skolas ir bultas nākotnē? Daļēja atbilde ir skolotāju profesijas un augstskolu mācībspēku prestižs. Likteņa ironija, ka tieši pirmo ministri, kura astoņus gadus pēc neatkarības atgūšanas, beidzot ir sākusi risināt pedagogu atalgojuma un finansu sistēmas sakārtošanas jautājumus, iepriekšējo valdību atstātās laika bumbas skar vissāpīgāk. Tas attiecas arī uz valdību kopumā. Es negribu glorificēt Goldes kundzi, taču viņa stājās amatā reformām visneizdevīgākajā laikā un tik īsā periodā, protams, nav paspējusi visu. Cāļus skaita rudenī un viņas rudens būtu 2000. gada septembrī. Demisija - tāds diemžēl ir godīga profesionāļa cīņas ar Latvijas politikā iedibināto kārtību iznākums. Skolotāji cīnās nevis pret ministri, bet gan pret politiskās elites astoņu gadu laikā iedibināto attieksmi. Tomēr daudzi skolotāji saprotot to, ka ir vajadzīgas nepopulāras reformas, nav gatavi tās pieņemt un atzīt.
Kvalitatīva un pieejama izglītība ir būtisks ieguldījums nacionālajā kopproduktā, ko naudas izteiksmē īsti precīzi izmērīt nevar. Taču saņemto finansējumu var izmērīt. Izglītības finansējuma procents no nacionālā kopprodukta konsekventi gadu no gada ir samazinājies. Ja vēl ņem vērā, ka studentu mācību maksu ieskaita valsts budžetā un, dīvainākais, uzdod kā valsts ieguldījumu izglītībā. Taču sabiedrības vēlmes un prasības arvien augušas. Vai valstij ir grūti laiki? Nešķiet, Zorgevica un Sāmītes algas, Latvenergo miljoni, Ventspils uzņēmumu privatizācija. Miljoni burtiski mētājas apkārt, pareizāk, viņus nomet tikai savācējiem zināmā laikā un vietā. Līdzekļi skolotāju algām būtu, to neslēpj valdošās koalīcijas partneri. Diemžēl par vissvarīgāko kļūst jautājums - kas plūks laurus? Un to viens otram nenovēl pat koalīcijas partneri. Tā ir traģiska šodienas realitāte. Šīs inteliģences konferences man atsauca atmiņā atmodas laikus. Toreiz bija skaidrs, ar ko un par ko mēs cīnāmies. Un mēs zinājām, ka uzvarēsim. Arī šodien mēs zinām par ko esam spiesti cīnīties. Faktiski par to pašu. Mani šausmina atbilde uz jautājumu - ar ko? Vai mēs uzvarēsim arī šoreiz?
Lai mums izdodas, draugi!

  Bilžu galerija
Bilžu galerija
  Vārda dienas
Leonīds, Leonīda
© Alex
Rakstīt PVG         Lietot kā sākumlapu         Saglabāt saiti
Webmaster