1980 - 1989.

         1980. gadā aizsākās intensīva grafiti gabalu dzēšana, un gabali dzīvoja īsākus laika periodus. Vagonu parka salauzto žogu labošana kļuva daudz stingrāka, un vagoniem vairs nebija tik viegli piekļūt. Pilsētas mērs Eds Kohs (Ed Koch) pieteica karu grafiti. Viņš uzsāka programmu, kur tika iedalīti 22,4 miljoni ASV dolāru, lai 18 vagonu parku žogiem būtu asmeņi, 5 metru augsti žogi vai dubultžogi ar sargsuņiem. Rakstītāji pamazām sāka aiziet un meklēt citas radošas iespējas. Daudzi grafiteri sāka vairāk domāt par darba karjeru nevis par zīmēšanu uz metro vilcienu vagoniem. Uz grafiti nebija vērsta nekāda pozitīva uzmanība kopš Razor Galerijas '70. gadu sākumā. 1980. gadā daudzi grafiti rakstītāji pulcējās tādās vietās kā ESSES studijā, Stefana Einsa "Fashion Moda" un Patti Astora "Fun” galerijā, lai izplest savus horizontus. Šīs un nākošās galerijas ir svarīgu faktors, kas veicināja grafiti mākslas izplatīšanos pasaulē ārpus ASV. Eiropas mākslas dīleri ievēroja šo kustību un pievērsa šai jaunajai mākslas formai daudz uzmanības. Šovi, kuros izstādīti DONDI, LEE, ZEPHYR, LADY PINK, DAZE, FUTURA 2000 un citu darbi atklāja pasaulei kādreiz slepeno Ņujorkas jauniešu pasauli.

         Tā šī māksla un visa Hip-Hop kultūra aizgāja uz Eiropu. Eiropas jaunieši ātri iemīlēja šo Ņujorkas ielu kultūru. Henrija Čalfanta un Martas Kūperes grāmata "Subway Art", Tonija Silvera un Henrija Čalfanta filma "Style Wars" un Čarlija Aherna filma "Wild Style", kur tika dokumentēta grafiti vēsture un būtība, kļuva par eiropiešu ambīcijas pamatni. Henrija Čalfanta un Džeimsa Prigoffa grāmata "Spray Can Art" pastāstīja par agrajām rakstītāju kustībām visai pasaulei. Šī grāmata arī ir viens no grafiti mākslas izplatīšanos pasaulē katalizatoriem.

         '80. gadu sākumā Hip-Hop kultūra kļuva ļoti populāra. Mūzikas video ar dažādiem Ņujorkas ielu aspektiem izrādījās ļoti ietekmīgi. Ikviens Amerikas pusaudzis vēlējās kļūt bar Ņujorkas bīboju. Visur sāka rasties MC, rakstītāji, breikeri. Ārpus Ņujorkas nav bijis tik lielas transportsistēmas, kā šīs pilsētas metro, bet rakstītāji citur vēlējās, lai arī viņu darbs pārvietojas. Ar vieglu pieeju un minimālo apsardzi par mērķi kļuva preču vagoni. Šodien ASV un Kanādas rakstītāji intensīvi zīmē uz šādiem vagoniem. Šīs kustības ģeogrāfiskās saknes nav iespējams noteikt, bet ir domājams, ka tā radās ASV rietumu krastā. Ņujorkas aktīvie preču vagonu rakstītāji bija CAVS, SEIN 5, SENTO, CAVS, CASE2, ZEPHYR un MONE.

         1981. gads ir visproduktīvākais gads grafiti vēsturē ar ļoti daudz veseliem vagoniem.

         1982.-1985. gadu periods
         Šajā periodā grafiti kultūra tika spēcīgi pasliktināta dažādu faktoru dēļ. Daži faktori attiecināmi tieši uz pašu grafiti kultūru un citi ir pamatā attiecināmi uz plašo sabiedrību. Kreks, kokaīns un citas narkotikas kā epidēmija izplatījās pilsētā. Narkotiku tirdzniecības dēļ šaujamieroči kļuva viegli pieejami. Stāvoklis uz ielām sāka spēcīgi saspringt. Tika apstiprināts likums, kas aizliedza pārdot spreja krāsu mazgadīgajiem, un likums, kas pieprasīja tirgotājiem turēt balonus slēgtās kastēs un vitrīnās, lai tos būtu grūtāk nozagt. Likumdošana strādāja pie bargākiem sodiem par grafiti rakstīšanu. Pilsētas pārvalde iedalīja vēl vairāk naudas vagonu parku apsardzei. 1980. gadā uzsākta programma tika pabeigta.

         Daudziem citiem drosme nebija tik viegli atņemama, kaut viņi arī tika skarti. Viņi uztvēra jaunos apstākļus kā izaicinājumu un apņēmās nebūt Metropoles Tranzīta Pārvaldes sakauti. Resursu (gan vietas, gan naudas) trūkuma dēļ viņi kļuva ārkārtīgi agresīvi un teritoriāli, piesakot "īpašumtiesības" uz vagonu parkiem un depo. Teritoriālā dalīšana nav jauna parādība grafiti vēsturē, bet šoreiz draudi bija krietni spēcīgāki. Ja rakstītājs aizietu uz vagonu parku neapbruņots, viņam būtu garantēts uzbrukums, kur viņu sasistu un atņemtu spreja krāsas.

         Šajā punktā fizisks spēks un vienotība kā ielu bandās kļuva par nozīmīgāko daļu rakstīšanas pieredzē. Tunelis Viens (The One Tunnel) un "Spoku Parks" (Ghost Yard) bija leģendāro konfliktu notikumu vietas. Neskaitot Metropoles Tranzīta Pārvaldi, karš izcēlās arī starp pašiem rakstītājiem. Visslavenākais karš bija "CAP MPC pret pasauli". Augsta profila rakstītāji tajā laikā bija SKEME, DEZ, TRAP, DELTA, SHARP, SEEN TC5, SHY 147, BOE, WEST, KAZE, SPADE 127, SAK, VULCAN, SHAME, BIO, MIN, DURO, KEL, T KID, MACK, NICER, BRIM, BG 183, KENN, CEM, FLIGHT, AIRBORN, RIZE, JON 156, KYLE 156.

         1982. gadā tika uzņemta filma "Wild Style", kas tika oficiāli atklāta 1983. gadā. Pēc kino izrādēm notiek filmā piedalījušos mākslinieku tūre uz Londonu un Parīzi. Pēc šīs filmas notiek liels Hip-Hop kultūras uzliesmojums visā pasaulē. Šajā (1983) gadā par grafiti zīmēšanu tika arestēts un piekauts 25 gadus vecs Maikls Stjūarts, kurš rezultātā mira slimnīcā. Tas bija pirmais policijas brutalitātes incidents.

         1984. gadā beidzas Old School un sākas New School periods, kas turpinās arī tagad. Ar Old School apzīmē visas paaudzes pirms šī gada. Old School rakstītāji zīmēja gandrīz tikai uz vilcieniem. New School paaudzes rakstītāji zīmē vairāk uz sienām. Uzskata no 1984. līdz 1997. gadam Hip-Hop kultūra bija kā iemidzināta.

         Šajā gadā tiek izlaista Mārtas Kūperes un Henrija Čalfanta grāmata "Subway Art". Vēlāk tiek izlaista Henrija Čālfanta un Tonija Silvera grafiti dokumentālā filma "Style Wars" (grāmatas Subway Art filmas versija), un tā tiek pārraidīta pa PBS televīziju. Tai pat gadā ir "Grafiti Rock" dokumentālās filmas pārraide pa WPIX TV.

         1985.-1989. gadu periods
         Dažās metro līnijās grafiti gabalu iznīcināšana samazinājās, jo vagoni, kas darbojās šajās līnijās, tika sūtīti metāllūžņos vecuma dēļ. Tas deva pēdējo mēģinājumu rakstītājiem.

         Pēdējais lielais uzliesmojums 2. un 5. līnijā nāca no rakstītājiem WANE, WEN, DERO, WIPS, TKID, SENTO, CAVS, CLARK un M KAY, kas zīmēja Wild Style stilā uz baltiem vagoniem. Šie gabali bieži vien tika sabojāti ar markeru parakstiem, kas izsūcās caur krāsu. Attīstījās tieksme, kas bija solis atpakaļ rakstīšanā. Krāsas trūkumā un bailēm palikt vagonu parkā uz ilgāku laiku dēļ daudzi rakstītāji sāka parakstīties ar markeriem uz vagoniem. Šie paraksti pamatā bija nabadzīgi artistiskā ziņā. Dienas, kad rakstītāji lepojās ar savu parakstu bija jau sen prom. Ja ne iepriekš minētie rakstītāji un daži citi, tad šī mākslas forma būtu oficiāli paziņota kā mirusi.

         1986. gada vidū Metropoles Tranzīta Pārvalde ņēma virsroku. Daudzi rakstītāji beidza grafitēt un vardarbība norima. Lielākā daļa metro līniju bija pilnīgi tīra no grafiti. D, B, LL, J, M bija pēdējās metro līnijas, kur bija kādi gabali. MAGOO, DOC TC5, DONDI, TRAK, DOME un DC bija augstu ievērojami tā laika rakstītāji. Toreiz drošība bija augstā līmenī, un Tranzīta Policijas jaunā "vandaļu nodaļa" darbojās pilnā sparā. Pāri palikuši bija tikai nedaudz sīksto. Izcilās figūras, kas uzturēja rakstīšanu uz metro transporta, bija GHOST, SENTO, CAVS, KET, JA, VEN, REAS, SANE, SMITH.

         1989. gada 12. maijā Metropoles Tranzīta Pārvalde paziņoja uzvaru par grafiti. Tā izstrādāja darbības plānu, kas paredzēja noņemt no darba jebkuru vagonu, kas bija apzīmēts. Objektīvs bija, lai neviens grafiti nav redzams. Tā radās kustība "Tīrais Vilciens" (Clean Train). Daudzi rakstītāji uzskatīja, ka zīmēšana uz metro vagoniem ir noteicošais grafitera būšanā. Sienas, tirdzniecības vilcieni, metāllūžņi un audekls nav priekš īstiem rakstītājiem. Šie mākslinieki nepadevās cīņā pret Metropoles Tranzīta Pārvaldi. Viņi zīmēja, pat ja darbi tā arī nedotos braucienā vai brauktu tikai reizi. Šīs kustības pārstāvji ir COPE2, SENTO TFP, POEM, YES2.

         1989. gadā Metropoles Tranzīta Pārvalde gandrīz sasniedza savu mērķi grafiti apkarošanā. Bet vilcienos ir bijuši logi no materiāla, kas neplīst lauskās. Uz šī materiāla varēja viegli un neuzkrītoši kaut ko ieskrāpēt. Kad jauniešiem zuda iespēja zīmēt uz vilciena, tie sāka skrāpēt uzrakstus vagonos. Tā radās Scratchiti (skrečiti) kustība. Tai nebija mākslinieciskas vērtības, un tā nebija tik pat organizēta cik grafiti. Ieskrāpēt uzrakstu varēja jebkurš. Šī parādība ir bijusi arī senāk, taču šoreiz masveidīgi.

         '80 gadu beigās nodibinājās un sāka darboties pilnā spēkā eiropiešu grafiti kustība. Otrās paaudzes eiropiešu rakstītāji draudzējās ar viņu Amerikas elkiem. Aizbraukt uz Ņujorku, lai zīmēt šīs mākslas dzimšanas vietā, bija un ir viens no lielākiem pasaules rakstītāju sapņiem. Amerikāņi uzņēma viesus "svētceļojumā uz Mekku" Ņujorkā. Daži eiropieši tik efektīvi strādāja Ņujorkā, ka ar saviem darbiem pat radīja iespaidu, ka viņi paši ir no Ņujorkas. Daudzi Ņujorkieši arī brauca uz Eiropu. Daudzi eiropieši tā vēlējās rūpēties par Amerikas rakstītājiem, ka pat nodrošināja tiem ceļojumu ar lidmašīnu, pajumti un krāsas. Zīmēt kopā ar Amerikas grafiteri bija goda lieta, kurai nebija cenas. Amerikāņiem ceļojums no ASV uz Vāciju vai Itāliju kļuva tik pat kā brauciens no Brūklinas uz Bronksu.

         '80 gadu beigās Metropoles Tranzīta Pārvalde uzsāka masīvo veco modeļu vilcienu ar plakanu priekšu izsūtīšanu metāllūžņos no visiem trijiem nodalījumiem. Neskatoties uz faktu, ka vilcienus sūtīja uz iznīcināšanu, tie pievilināja daudzus rakstītājus. Daži uz tiem zīmēja kaislē pēc metāla, citi, lai dabūt sevi fotogrāfijā kopā ar vilcienu, vēl citi, lai atgriezt atmiņas. Var būt, ka zīmēja arī treniņa pēc. Tas viss neradīja draudus Metropoles Tranzīta Pārvaldei, taču tranzīta policijas vandaļu nodaļa vienalga tos vajāja cerībā atrast kādu, no visvairāk meklēto saraksta. Ne mazāk rakstītāju arī šodien zīmē uz metāllūžņos sūtāmiem vagoniem.

         Metropoles Tranzīta Pārvaldes pieaugošs spiediens padarīja vilcienu apzīmēšanu grūtāku, bet rakstītāji atklāja alternatīvos ceļus, lai gūt slavu. Zīmēšana uz automaģistrāļu sienām bija viens no variantiem. Kaut gan tur trūka darba kustības, ko sniedza vilciens, tomēr šos darbus katru dienu apskatās no simtiem automobiļu katru dienu. Sākumā automaģistrāļu aprakstīšana sastāvēja vienīgi no parakstiem, burbuļburtiem vai Throw Up un taisniem burtiem. OE un P13 pirmie sāka sistemātiski "triekt" Ņujorkas automaģistrāles. Citi karaļi bija COPE 2, PJ, TRAK, MED un FAYDE.

         Cita alternatīva bija zīmēt uz sienām. Kopā ar jaunās paaudzes rakstītājiem uz ielas gāja arī vecie grafiti mākslinieki. Komandu RTW, TDS, TFP un TMB darbība bija plaša. Visi pieci rajoni ir aktīvi, bet Bronksa ir priekšā ar komandu FX, KD un TAT komplicētiem darbiem.

         Par mērķi kļuva arī ēku augšējās daļas. Visvairāk izmantoja ēkas, kas ir redzamas no virszemes metro daļām.

         Vēl viena alternatīva ir kustība "Tuneļu Bombings". Zīmēja vagonu parka tuneļos, lai citi rakstītāji, kas ietu šajā tunelī, redzētu vārdu. Tāpēc kustības būtība sastāvēja pārsvarā no parakstiem. Tas bija arī veids, kā pieteikt sevi kādai teritorijai. Daudzi tuneļos nezīmēja, lai policijai nebūtu ziņu par to, kur viņi apzīmē vilcienus. Izņēmumi ir OE un P13, kas 1980. zīmēja tuneļos vēl pirms MTP jaunās taktikas. Zīmēšana tuneļos bija arī riskanta, jo vajadzēja rēķināties ar vilcienu kustību. Šī bīstamība varēja celt rakstītāja statusu, ja viņš uzņēmās risku tur zīmēt. Tuneļos rakstīja SMITH, JA, GHOST, ADER, PEAK, REVS, X SOUP un citi.

         '80. gados PHASE 2 izveidoja pirmo žurnālu, ko veidoja paši mākslinieki. Tas bija "International Grafiti Times". No tā laika sāka rasties arī citas publikācijas. Daudzi rakstītāji kritizēja šādu slavas iegūšanas veidu ar vārdiem "Īstie rakstītāji bombē vilcienus nevis žurnālus". Tomēr šie žurnāli pastāv arī šodien.

         '80. gadu beigās SAN 2 vai Karls Vestons sāka izlaist video sēriju "Video Graff". Tā ir pati pirmā video dokumentācija, ko veidoja paši rakstītāji. Drīz vien līdzīgas sērijas parādījās arī citur pasaulē.