- Grafiti kā dzīvesveids - Grafiti kā globāls fenomens	Grafiti kā dzīvesveids. Grafīti katram nozīmē kaut ko citu, kādam tas ir vienkāršs zīmējums uz papīra, citam liels krāsains mākslas darbs uz sienas," uzskata Lars. Pirmajā mirklī var šķist, ka Lars ir puisis, kas nodarbojas ar šo mākslas veidu, bet tā ir 21 gadu veca meitene, īstajā vārdā Jekaterina Beķere. Viņa atzīst, ka ir maz meiteņu, kuras būtu tik drosmīgas un ekstrēmas, lai zīmētu grafīti, jo ne vienmēr šī māksla top dienā. "Puišiem ir cita dzīves uztvere, viņi zīmē nelegāli pa naktīm, jo nebaidās, bet meitenes baidās pa nakti vienas pašas staigāt. Man labāk patīk zīmēt legāli, jo tad varu stāvēt pie sienas, cik ilgi vien vēlos – divas, trīs un vairāk stundas... Neviens mani netraucē, un es varu mierīgi visu izdomāt." Tā kā grafīti galvenokārt tiek zīmēti ar aerosola baloniņiem un nereti mākslinieki grib savas idejas izpaust lielformāta darbos, jārēķinās ar to, ka autors finiša līniju šķērsos pagalam netīrs... Melnbaltie taustiņi "Pasauli var salīdzināt ar klavierēm – tām taustiņi ir balti un melni, bet cik brīnišķīgu mūziku tās rada! Tikai ir jāpazīst notis un jāmāk spēlēt. Ja uz pasauli skatīsies kā uz neinteresantu, tad tāda tā arī būs... Kādam pasaule un cilvēki var šķist pelēki, bet, sākot gleznot šo pelēcību, man viss kļūst krāsains. Tikai krāsas jāmāk izmantot," uzskata Lars. Meitene savos mākslas darbos izmanto ļoti daudz un spilgtas krāsas, ar ko viņa atšķiras no citiem saviem kursa biedriem. Šobrīd Lars mācās Daugavpils universitātē, Mūzikas un mākslu fakultātē. Pasniedzēji neesot noraidoši pret jaunietes izvēlēto mākslas stilu, tieši otrādi – atbalsta to, ka cilvēkam tā attīstās savs stils. Lars savā kursā esot viena no jaunākajām studentēm. "Grafīti katram nozīmē kaut ko citu, kādam tas ir vienkāršs zīmējums uz papīra, citam liels krāsains mākslas darbs uz sienas. Katrs, kā grib, tā arī uztver. " Bieži vien sabiedrībai grafīti mākslinieki šķiet nekulturāli cilvēki, kas staigā apkārt pa ielām, nelietderīgi pavadot laiku un apzīmējot māju sienas. "Viņi spriež par to, ko redzējuši ielās. Arī es dažas lietas uzskatu kā vandalismu, piemēram, ja uz mājas sienas tiek uzrakstīts kāda cilvēka vārds. Ja grib, lai zina, kā tevi sauc, tas nav lieliem burtiem jāuzraksta, bet jāuzzīmē kaut kas baudāms. Ja būs labs darbs, tad pēc tā tevi pazīs," uzskata Lars. Starp citu, bieži vien grafīti darbus nevar atšķirt no plakātiem, kas ir redzami ielās. Tādēļ, neiepazīstot līdz galam šo mākslas stilu, nedrīkst nosodīt to, ko nezini. Ar mākslu uz tu Tā gluži nav, ka jaunietes dzīvē ir tikai grafīti. "Bija laiks, kad ļoti vēlējos fotoaparātu. Kad to dabūju, es ar to gāju gulēt, ēst... Un uz ielas visu fotografēju..." atklāj Lars. Šī nodarbe viņu tik ļoti interesējusi, ka savulaik meitene pat pabeidza 34. arodvidusskolu, kur ieguva fotogrāfa profesiju. "Mans tēvs brīvajos brīžos arī nodarbojas ar fotografēšanu, viņš man ir kā foto kritiķis," smej Lars. Meitenes vecāki ir saistīti ar medicīnu – abi ir ārsti, lai gan māte šobrīd nestrādā savā specialitātē, bet tēvs ir reanimatologs Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā. Loģiski, ka vecāki vēlējās, lai meita arī sekotu vecāku pēdās. Medicīna un māksla ir it kā divas nesavienojamas lietas, bet, paklausot vecākiem, jauniete tomēr iestājās Medicīnas fakultātē, budžeta grupā. Pēc pusgada paņēma akadēmisko, lai saprastu, ko vēlas. Un tomēr atgriezās pie mākslas. Viņa nekad nebūtu iedomājusies, ka kādreiz nopietni gleznos, jo bērnībā vēlējās kļūt par pilotu, bet, tā kā šī profesija ir vīriešu monopols, viņai nācās atsacīties no sapņa... Kaut arī vecāki nav priecīgi par meitas izvēli, jo uzskata, ka tā esot puišu nodarbošanās, tik un tā viņi ir saprotoši un atbalsta. Topošā māksliniece stāsta, ka viņai patīk ne tikai grafīti, gleznošana un fotografēšana, bet arī karikatūru zīmēšana. Ar visām šīm nodarbēm viņa saista arī savu nākotni. Mazs sapnītis viņai ir savas personālizstādes sarīkošana. Jo grafīti specifika ir arī tā, ka darbi nereti top komandā, un pēc tam, "skatoties uz gatavo darbu, neviens nezina, ko katrs zīmējis un vēlējies ar to pateikt. Kad zīmē komandā, nevar parādīt savu personību," uzskata Lars. Viņa nemīl uzturēties lielās un svešās kompānijās, labāk kopā ar saviem draugiem vai vienatnē palasīt. Viņa atzīst, ka pašreiz labāk pamācīsies un gan jau paspēs vēl izklaidēties. Un vēl viņa bieži vien pa māju dzenas pakaļ savam kaķim, lai to fotografētu no dažādiem skatu punktiem... Jo uz pasauli viņa neraugās kā uz neinteresantu un bezkrāsainu iespēju.

- Grafiti kā dzīvesveids
- Grafiti kā globāls fenomens

Grafiti kā dzīvesveids.

Grafīti katram nozīmē kaut ko citu, kādam tas ir vienkāršs zīmējums uz papīra, citam liels krāsains mākslas darbs uz sienas," uzskata Lars. Pirmajā mirklī var šķist, ka Lars ir puisis, kas nodarbojas ar šo mākslas veidu, bet tā ir 21 gadu veca meitene, īstajā vārdā Jekaterina Beķere.

Viņa atzīst, ka ir maz meiteņu, kuras būtu tik drosmīgas un ekstrēmas, lai zīmētu grafīti, jo ne vienmēr šī māksla top dienā. "Puišiem ir cita dzīves uztvere, viņi zīmē nelegāli pa naktīm, jo nebaidās, bet meitenes baidās pa nakti vienas pašas staigāt. Man labāk patīk zīmēt legāli, jo tad varu stāvēt pie sienas, cik ilgi vien vēlos – divas, trīs un vairāk stundas... Neviens mani netraucē, un es varu mierīgi visu izdomāt." Tā kā grafīti galvenokārt tiek zīmēti ar aerosola baloniņiem un nereti mākslinieki grib savas idejas izpaust lielformāta darbos, jārēķinās ar to, ka autors finiša līniju šķērsos pagalam netīrs... Melnbaltie taustiņi "Pasauli var salīdzināt ar klavierēm – tām taustiņi ir balti un melni, bet cik brīnišķīgu mūziku tās rada! Tikai ir jāpazīst notis un jāmāk spēlēt. Ja uz pasauli skatīsies kā uz neinteresantu, tad tāda tā arī būs... Kādam pasaule un cilvēki var šķist pelēki, bet, sākot gleznot šo pelēcību, man viss kļūst krāsains. Tikai krāsas jāmāk izmantot," uzskata Lars. Meitene savos mākslas darbos izmanto ļoti daudz un spilgtas krāsas, ar ko viņa atšķiras no citiem saviem kursa biedriem. Šobrīd Lars mācās Daugavpils universitātē, Mūzikas un mākslu fakultātē. Pasniedzēji neesot noraidoši pret jaunietes izvēlēto mākslas stilu, tieši otrādi – atbalsta to, ka cilvēkam tā attīstās savs stils. Lars savā kursā esot viena no jaunākajām studentēm. "Grafīti katram nozīmē kaut ko citu, kādam tas ir vienkāršs zīmējums uz papīra, citam liels krāsains mākslas darbs uz sienas. Katrs, kā grib, tā arī uztver. " Bieži vien sabiedrībai grafīti mākslinieki šķiet nekulturāli cilvēki, kas staigā apkārt pa ielām, nelietderīgi pavadot laiku un apzīmējot māju sienas. "Viņi spriež par to, ko redzējuši ielās. Arī es dažas lietas uzskatu kā vandalismu, piemēram, ja uz mājas sienas tiek uzrakstīts kāda cilvēka vārds. Ja grib, lai zina, kā tevi sauc, tas nav lieliem burtiem jāuzraksta, bet jāuzzīmē kaut kas baudāms. Ja būs labs darbs, tad pēc tā tevi pazīs," uzskata Lars. Starp citu, bieži vien grafīti darbus nevar atšķirt no plakātiem, kas ir redzami ielās. Tādēļ, neiepazīstot līdz galam šo mākslas stilu, nedrīkst nosodīt to, ko nezini. Ar mākslu uz tu Tā gluži nav, ka jaunietes dzīvē ir tikai grafīti. "Bija laiks, kad ļoti vēlējos fotoaparātu. Kad to dabūju, es ar to gāju gulēt, ēst... Un uz ielas visu fotografēju..." atklāj Lars. Šī nodarbe viņu tik ļoti interesējusi, ka savulaik meitene pat pabeidza 34. arodvidusskolu, kur ieguva fotogrāfa profesiju. "Mans tēvs brīvajos brīžos arī nodarbojas ar fotografēšanu, viņš man ir kā foto kritiķis," smej Lars. Meitenes vecāki ir saistīti ar medicīnu – abi ir ārsti, lai gan māte šobrīd nestrādā savā specialitātē, bet tēvs ir reanimatologs Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā. Loģiski, ka vecāki vēlējās, lai meita arī sekotu vecāku pēdās. Medicīna un māksla ir it kā divas nesavienojamas lietas, bet, paklausot vecākiem, jauniete tomēr iestājās Medicīnas fakultātē, budžeta grupā. Pēc pusgada paņēma akadēmisko, lai saprastu, ko vēlas. Un tomēr atgriezās pie mākslas. Viņa nekad nebūtu iedomājusies, ka kādreiz nopietni gleznos, jo bērnībā vēlējās kļūt par pilotu, bet, tā kā šī profesija ir vīriešu monopols, viņai nācās atsacīties no sapņa... Kaut arī vecāki nav priecīgi par meitas izvēli, jo uzskata, ka tā esot puišu nodarbošanās, tik un tā viņi ir saprotoši un atbalsta. Topošā māksliniece stāsta, ka viņai patīk ne tikai grafīti, gleznošana un fotografēšana, bet arī karikatūru zīmēšana. Ar visām šīm nodarbēm viņa saista arī savu nākotni. Mazs sapnītis viņai ir savas personālizstādes sarīkošana. Jo grafīti specifika ir arī tā, ka darbi nereti top komandā, un pēc tam, "skatoties uz gatavo darbu, neviens nezina, ko katrs zīmējis un vēlējies ar to pateikt. Kad zīmē komandā, nevar parādīt savu personību," uzskata Lars. Viņa nemīl uzturēties lielās un svešās kompānijās, labāk kopā ar saviem draugiem vai vienatnē palasīt. Viņa atzīst, ka pašreiz labāk pamācīsies un gan jau paspēs vēl izklaidēties. Un vēl viņa bieži vien pa māju dzenas pakaļ savam kaķim, lai to fotografētu no dažādiem skatu punktiem... Jo uz pasauli viņa neraugās kā uz neinteresantu un bezkrāsainu iespēju.