Vēsture
1.gt. p.m.ē. Ķīnā izveidojās vairākas patstāvīgas valstis, kas nemitīgi savā starpā karoja. Šo nemitīgo cīņu laiku no 5. līdz 3. gs. p.m.ē. Ķīnas vēsturē mēdz dēvēt par „karojošo valstu periodu”.
Minētais periods nāca ķīniešu mākslā ar jauniem meklējumiem un stilistiskām iezīmēm. Mūsu gadsimta 50.gados veiktie izrakumi rāda, ka šajā laikā Ķīnā jau pastāvējusi stājglezniecība. Par to liecina kāds gleznas fragments, kur uz zīda auduma uzgleznota meitene, virs kuras lidinās fenikss un pūķis, kuros iedzīvināta doma par dzīvības un nāves stihiskajiem spēkiem. Lai gan cilvēka figūra te atveidota visai nosacīti, mākslas pētnieki tomēr uzskata, ka šis gleznojums ar savu stingro līniju ritmu un neitrālo fonu, kas it kā iezīmē debesu izplatījumu, jau iedibināja vēlākās tušas gleznojumu tradīcijas. Lai gan stājglezniecības pieminekļi no ‘’karojošo valstu perioda’’ gandrīz nav saglabājušies, pēc rakstītiem avotiem ir zināms, ka attēloti vēsturiski notikumi un ainas no dažādu sabiedrības slāņu dzīves, plaši bijusi izplatīta arī portretu glezniecība. Ķīnieši deva priekšroku vijīgi izliektām līnijām. Kā stāsta E. H. Gombricha grāmata Mākslas vēsture: ja ķīniešu māksliniekam bija jāattēlo pakaļkājās saslējies zirgs, viņš it kā salika to no daudzām noapaļotām detaļām.
Ķīnieši bija pirmā tauta, kas gleznošanu neuzskatīja par maz cienīgu nodarbi, bet pielīdzināja to apgarotajai dzejas sacerēšana mākslai. Taču neskatoties uz to, ticīgi mākslinieki ūdeni un kalnus sāka gleznot ar bijību – viņu gleznas bija darinātas nevis kādai konkrētai pamācībai vai mājokļu izgreznošanai, bet gan deva vielu nopietnām pārdomām par morāles tematiem. Ķīniešu mākslinieki negleznoja tieši no dabas, bet gan pēc ilga vērojuma, pēc atmiņas, veikli uzskicējot iecerēto tēmu uz audekla. Par vistalantīgākajiem tika atzīti gleznotāji, kas sasniedza augstu otas vilcienu un līnijas izteiksmību. Tie parasti bija mākslinieki, kuri spēja savu ieceri uzlikt uz zīda gandrīz neatraujot otu no auduma. Tam kā piemērs der mākslinieka Ļana Kai 13.gs. darinātais 8.gs. dzejnieka Lī Taibo portrets visā augumā .
Māksliniekam bija tikai divu veidu darbarīki: plāna niedres spalva vai mīksta tušas otiņa. Gleznoja ar tušu vai minerālajām krāsām.
Nereti viņi uzvilka ar tušu uz zīda auduma pāris dzejas rindiņu un tur pat blakus uzgleznoja ainavu. Tāpēc ķīniešiem šķiet, ka meklēt ainavās īstenībai atbilstošas detaļas ir bērnišķīgi. To visu vēl papildināja mākslinieka zīmogs. Tomēr viņu mākslas darbos nav perspektīvas, tajos viss atrodas vienādā attālumā. Tas tādēļ, ka tiem bija savdabīgs skatpunkts no augšas lejup, it kā no putna lidojuma. Ķīniešu gleznotājs pieradis attēlojamo aplūkot no vairākiem redzes viedokļiem, it kā viņš nepārtraukti pārvietotos ainavā, slīdētu pāri zemei. Šajos darbos bieži ir sastopama tā sauktā trīsvienība: bambuss, priede un savvaļas priede, kas simbolizē uzticamu draudzību. Šie darbi parasti tika tīti uz zīda tīstokļiem.
Tīstokļiem bija vai nu vertikāla, vai nu horizontāla forma. Šķērstīstokļi apskatīja pamazām attinot no labās uz kreiso pusi. Tie nepārsniedza 3m garumu, un tos pētīja tikai stāvot - no augšas. Turpretī garentīstokli atritināja no augšas uz leju. Tā garums dažkārt sasniedz pat 10m. Ķīniešu gleznotājs izvairījās no masīva, plastiska rāmja un apmierinājās ar smalku brokāta apmali tīstokļa divās malās. Uz zīda auduma tīstokļiem gleznotie darbi tika glabāti dārgās lādēs un dienasgaismā izvilkti tikai tad, kad to īpašniekam bija gana laika nesteidzīgai aplūkošanai un apcerei, vai arī tad, kad ķīnietis gribēja „ieiet sevī” un meditēt, tāpat kā cilvēks vaļas brīžos mēdz pārlasīt un apcerēt skaistas dzejas rindas. Ķīnieši vēlas tajās atrast mākslinieka iedvesmas un pacilātības pēdas. Tas ir 12. un 13.gs. ķīniešu meistaru darināto ainavu apslēptais mērķis. Mums, rietumniekiem, nenākas viegli izprast tādu ķīniešu mākslinieku, kā:
· Ma Juaņs
· Kao Kokuns
· Lju Cajs
· Gu Kai Dži
· Go Si
darbu noskaņu, jo mēs Rietumnieki esam mūžam skrejoši un mums pietrūkst pacietības un zināšanu par meditāciju. Taču, pietiekami ilgi un vērīgi ielūkojoties kādā gleznā, mēs varbūt sāksim izjust kaut ko no noskaņojuma, kādā tā gleznota, un apjaust cēlo mērķi, kuram tai vajadzēja kalpot, tomēr nespēsim to izprast līdz galam, jo Rietumnieks gleznu parasti vēro „no ārpuses”, bet ķīniešu vērotājs atrodas it kā tās iekšienē, izjūtot sevi, kā tās emocionālo dalībnieku.
