- Grafiti kā dzīvesveids - Grafiti kā globāls fenomens	Grafiti kā globāls fenomens. Graffiti ir globāls fenomens. Tas ir kā universāla saistviela - izlīdzinātājs, kas izplatīts visā pasaulē. Tā saturs variē no kultūras uz kultūru, no pagātnes uz tagadni, svārstoties starp politiski un satīriski, reizēm arī bezjēdzīgu ziņojumu prizmām. Šiem vizuālajiem ziņojumiem ir dažāda daba, bet tas kalpo kā pievilcīgs moments cilvēkiem, kuri mīl vēsturi, kultūru, kontrkultūru, jo caur graffiti mēs varam uzlūkot dažādās apkārt esošās kultūras, to metamorfozi, kura norāda uz iekāri kļūt pamanāmām, saprastām un atmiņā paliekošām. Graffiti dokumentē mūsu sabiedrību.Graffiti ir pretmetus atainojošs izteiksmes līdzeklis. Šī parādība nav radusies, lai industrializēto, cilvēku apdzīvoto telpu padarītu skaistāku vai izpelnītos mākslas kritiķu uzmanību, plašu saziņas līdzekļu publisku apspriešanu. Graffiti ir enerģija, kura plosās lai izkarotu savādāku dzīves telpu. Komunikācijas mākslas aspekts slēpjas momentā, kurā ir gan ziņojuma sniedzēji “runātāji”, gan saņēmēji “klausītāji”. Graffiti mākslā rakstnieka teksts ir kā balss, kura tiek sadzirdēta, tādejādi atļaujot turēties pretī slāpējošajam klusumam. Caur graffiti urbanizētā vide – noteiktas telpas, ielas, sienas, rajoni – tiek atdzīvināti, kļūstot par kolektīvu teritoriju, ļaujot nosacītam individuālam un inteliģentam sociālajam filtram atklāt to, uz ko cita sabiedrības daļa piever acis, šķietami neievērojot. Arhitektūrā zūd sienas, sagrūst monumentālā noslēgtība – graffiti savdabīgā veidā paplašina telpu. Telpu ne vien tālu aiz fiziskās, bet arī it kā garīgās, sabiedrības standartu apslāpētās brīvības robežām. Piemēram, Berlīnes mūra gleznojumi ļāva berlīniešiem iztēles acīm lūkoties nevis betona šķērslī, bet arī vidē aiz tā.Katram burtam graffiti ir savs stils – raksturs. Šī loma paplašina burta jēdzienu, ļaujot izteikt krietni vairāk nekā tas pats vārds nodrukāts tradicionālajā drukā. Stils ir spogulis, kurš atstaro rakstnieka metaforiskos tēlus, nepakļaujoties tehniskajiem ierobežojumiem un videi, bet vienlaicīgi, tam jāiekļaujas arhitektoniskajā kompozīcijā, lai ziņojums būtu ērti un nekļūdīgi nolasāms. Saziņas līdzekļu pasaulē tam ir milzīga nozīme. Burtu stils atblāzmo raksturus – augstprātīgus, velnišķīgus, diženus, nežēlīgus, cēlus, halucinācijas radošus… Vārdu sakot, spēcīgus, savā veidā spridzinot sabiedrisko domu un sabangojot tās mierīgos ūdeņus, kuri plūst blakus lielas cilvēces daļas postam.Graffiti ir vairākas paralēles ar reklāmu. Ko mēs redzam reklāmās? … Lielus, pamanāmus, vārdus ar spēcīgu ietekmi uz mūsu apziņu. Jau 60.gadu beigās, kad graffiti (tāds kā tas ir mūsdienu izpratnē) strauji radās Ņujorkas pilsētvidē, rakstniekiem bija svarīga savstarpējā nevaldāmā sacensība starp kapitālistiem un tiem, kas no tā novēršās – padarīt tieši savu vārdu pamanāmāku un nozīmīgāku. Kā arī redzamāku par ziņojumu dēļu un skatlogu kliedzošajiem saukļiem.Graffiti ir pagaidu mākslas forma, gluži kā improvizācijas teātris. Viens veids kā padarīt to paliekošu, ir fotografēt, jo neviens rakstnieks nevar būt drošs, ka viņa darbs pēc mirkļa netiks iznīcināts – aizkrāsots, izšķīdināts. Piecpadsmit minūšu slava. Būtu ideāli saglabāt šos protesta centienus, bet pasaule ir tālu no ideāla…Lai gan paši rakstnieki neatzīst, ka sev varētu piedēvēt pretenziju uz mākslu, tomēr…Kas ir māksla, kas ir vandālisms, kas ir graffiti rakstīšana…. Būtu jājautā, vai tas, kas ir nelegāls būdams ielās, metro, pārnests uz audekla kļūst legāls? Kāda ir atšķirība?Graffiti var definēt kā no normas novirzītas uzvedības etiķeti. Citiem vārdiem, graffiti tiek apzīmēts kā vandālisms un dominējošās sabiedrības izbrāķēts produkts, līdz mākslas pasaule ņem to savā paspārnē, tādējādi padarot to daudz pieejamāku. Un anomālija kļūst pievilcīga. Rodas jauns jautājums, vai graffiti vajadzētu pozitīvi un sākotnējo jēgu zaudējot šķērsot pārtikušo sabiedrības daļu. Tas ir par iemeslu asām debatēm starp rakstniekiem. Šī situācija ir dīvaina, jo graffiti ir dzimis, lai izjauktu sistēmas, darbotos ārpus tām, taču mūsdienu māksla nav nekas cits kā sistēma. Tiklīdz graffiti tiek ievietots galerijā, brīvība tiek padarīta nebrīva, gluži kā noķert savvaļas zvēru un ieslodzīt būrī. Citi rakstnieki uzskata, ka graffiti vairs nevajadzētu saukties par graffiti, bet par mākslu, jo tāds ir tās loģiskais turpinājums. Jau 1970.gados, kad minimālisms jau bija sevi izsmēlis, graffiti tika pamanīts no mākslas vides. Oriģinālos graffiti sienu zīmējumus varētu uztver kā naivu, nepieredzējušu un neizglītotu mākslinieku nejaušu veiksmi. Proti, bez klasisko pamatu studijām rakstniekiem ir izdevies iekļūt mākslas pasaulē, piedāvājot tai pilnīgi jaunas formas, kuras radušās masu kultūras produktu – komiksu, reklāmu, sintēzes ceļā. Turpretī citi uzskata, ka graffiti ir sava veida neoekspresionisma parveids, kurš tāpat kā graffiti ir pārblīvēts ar preču zīmēm. Taču paralēli visiem priekšstatiem stāv nenobriedušu pusaudžu dramatisms un primitīvā tēlainība.Jau 1972.gadā Ņujorkā notika pirmā vērienīgā graffiti izstāde. Tai seko daudzas citas, kā arī tiek sarakstītas vairākas grāmatas par graffiti. Kā būtisku būtu jāpiemin Normana grāmatu “The faith of graffiti”, kura lasītājam piedāvā palūkoties uz graffiti kā radošu spēju piepildījumu.Prestižā mākslas galerija SoHo jau 1975. gadā atver grafiti ekspozīciju. Un pirmie pārdotie darbi tiek novērtēti salīdzinoši zemu – 1000-3000 dolāru par zīmējumu, ko varētu izskaidrot ar to, ka graffiti kā jaunas estētikas pārstāvis vēl nebija ierindojies vienā pakāpē ar elites, jeb tradicionālo mākslu. Arī mediju uzmanība bija salīdzinoši neliela. Tajā pat laikā apzinoties, ka graffiti ir vistīrākā un dabīgākā industrializētās vides māksla, jo tā atdalījusies tieši no ielām.Rakstnieks Freds Braisvaits (Fred Braithwaite) kļūst par 80.gadu graffiti balsi tikpat kā visā pasaulē. Uzzīmējot savu versiju populārajam Endija Vorhola darbam “Campbell Soup Cans” uz vilciena sastāva, Freds gūst internacionālus vētrainus, sajūsmas pilnus aplausus. Viņa slavu vairo līgums ar mūziķu apvienību Blondie, kuri lūdz Fredu vizuāli noformēt viņu hita “Rapture” videoklipu. Sadarbība ar populāriem mūziķiem ļauj graffiti sasniegt vēl plašāku auditoriju, nekā tas būtu iespējams ar mākslas pasaules starpniecību.Taču vēl ar vien ielas varēja uzskatīt par īstajām graffiti galerijām, kuras lūdz diskusiju un atzīšanu. Daudzi rakstnieki ļoti pretojās mākslas aģentu uzmācībai, taču likumi, kas paredz graffiti apkarošanu un policijas darbība drīz vien izjauc vēlamo ielu mikrovidi un par daudzu talantīgu rakstnieku pulcēšanās vietām patiesi kļūst īstas mākslas galerijas. Taču pārnesot graffiti uz audekla tas zaudē savu dinamisko formu un ritmu, kļūstot statisks un garlaicīgs. Un tajā momentā rakstniekam jākļūst no sabiedrības uzrunātāja par mākslinieku, atdzīvinot zīmējumu formā, krāsās, kompozīcijā. Un jau 80.gadu beigās viena graffiti cena sasniedz pat 350 000 dolāru, kas norāda, ka graffiti zaudē savu sākotnējo (mūs interesējošo) koncepciju. Ieejot galerijā graffiti kļūst kails.Visīstākie graffiti patrioti uzsver, ka graffiti ir un paliek kā spļāviens galerijas sejā, kura to sapāro ar kapitālistisko sistēmu, ievedot citā - patērētāju sabiedrībā. Graffiti ir radusies kā brīva vērtība visiem, radīta publiskai apskatei, neviens - pat rakstnieks to nedrīkst piesavināties, jo tā ir koplietošanas vērtība. Taču dzīvojot kapitālistiskā sabiedrībā ir acīm redzami, ka katrai lietai tiek piešķirta vērtība naudā un tā tiek tirgota. Tādējādi graffiti iegūst labumu, tapdams likumīgs, lai gan atrauts no konteksta.Graffiti enerģijas krātuve ir kolektīvā pieredze, kas stāsta skumju stāstu. Rakstnieki vaino valdību, kapitālistisko sistēmu, kas piešķir dzīvei apokaliptiskas noskaņas. Graffiti ir pilsētas vīzija, pilsētas, kurā nauda aizēno mērķi; mobilie telefoni, datori, progresīvā tehnika stājas pretī cilvēcībai; kur cilvēki pilsētas troksnī vairs nespēj atšķirt naidu no mīlestības; kur attālināšanās un vientulība saindē ļaužu jūru. Graffiti grib izglābt ļaudis no šī paradoksu jūkļa.

- Grafiti kā dzīvesveids
- Grafiti kā globāls fenomens

Grafiti kā globāls fenomens.

Graffiti ir globāls fenomens. Tas ir kā universāla saistviela - izlīdzinātājs, kas izplatīts visā pasaulē. Tā saturs variē no kultūras uz kultūru, no pagātnes uz tagadni, svārstoties starp politiski un satīriski, reizēm arī bezjēdzīgu ziņojumu prizmām. Šiem vizuālajiem ziņojumiem ir dažāda daba, bet tas kalpo kā pievilcīgs moments cilvēkiem, kuri mīl vēsturi, kultūru, kontrkultūru, jo caur graffiti mēs varam uzlūkot dažādās apkārt esošās kultūras, to metamorfozi, kura norāda uz iekāri kļūt pamanāmām, saprastām un atmiņā paliekošām. Graffiti dokumentē mūsu sabiedrību.Graffiti ir pretmetus atainojošs izteiksmes līdzeklis. Šī parādība nav radusies, lai industrializēto, cilvēku apdzīvoto telpu padarītu skaistāku vai izpelnītos mākslas kritiķu uzmanību, plašu saziņas līdzekļu publisku apspriešanu. Graffiti ir enerģija, kura plosās lai izkarotu savādāku dzīves telpu. Komunikācijas mākslas aspekts slēpjas momentā, kurā ir gan ziņojuma sniedzēji “runātāji”, gan saņēmēji “klausītāji”. Graffiti mākslā rakstnieka teksts ir kā balss, kura tiek sadzirdēta, tādejādi atļaujot turēties pretī slāpējošajam klusumam. Caur graffiti urbanizētā vide – noteiktas telpas, ielas, sienas, rajoni – tiek atdzīvināti, kļūstot par kolektīvu teritoriju, ļaujot nosacītam individuālam un inteliģentam sociālajam filtram atklāt to, uz ko cita sabiedrības daļa piever acis, šķietami neievērojot. Arhitektūrā zūd sienas, sagrūst monumentālā noslēgtība – graffiti savdabīgā veidā paplašina telpu. Telpu ne vien tālu aiz fiziskās, bet arī it kā garīgās, sabiedrības standartu apslāpētās brīvības robežām. Piemēram, Berlīnes mūra gleznojumi ļāva berlīniešiem iztēles acīm lūkoties nevis betona šķērslī, bet arī vidē aiz tā.Katram burtam graffiti ir savs stils – raksturs. Šī loma paplašina burta jēdzienu, ļaujot izteikt krietni vairāk nekā tas pats vārds nodrukāts tradicionālajā drukā. Stils ir spogulis, kurš atstaro rakstnieka metaforiskos tēlus, nepakļaujoties tehniskajiem ierobežojumiem un videi, bet vienlaicīgi, tam jāiekļaujas arhitektoniskajā kompozīcijā, lai ziņojums būtu ērti un nekļūdīgi nolasāms. Saziņas līdzekļu pasaulē tam ir milzīga nozīme. Burtu stils atblāzmo raksturus – augstprātīgus, velnišķīgus, diženus, nežēlīgus, cēlus, halucinācijas radošus… Vārdu sakot, spēcīgus, savā veidā spridzinot sabiedrisko domu un sabangojot tās mierīgos ūdeņus, kuri plūst blakus lielas cilvēces daļas postam.Graffiti ir vairākas paralēles ar reklāmu. Ko mēs redzam reklāmās? … Lielus, pamanāmus, vārdus ar spēcīgu ietekmi uz mūsu apziņu. Jau 60.gadu beigās, kad graffiti (tāds kā tas ir mūsdienu izpratnē) strauji radās Ņujorkas pilsētvidē, rakstniekiem bija svarīga savstarpējā nevaldāmā sacensība starp kapitālistiem un tiem, kas no tā novēršās – padarīt tieši savu vārdu pamanāmāku un nozīmīgāku. Kā arī redzamāku par ziņojumu dēļu un skatlogu kliedzošajiem saukļiem.Graffiti ir pagaidu mākslas forma, gluži kā improvizācijas teātris. Viens veids kā padarīt to paliekošu, ir fotografēt, jo neviens rakstnieks nevar būt drošs, ka viņa darbs pēc mirkļa netiks iznīcināts – aizkrāsots, izšķīdināts. Piecpadsmit minūšu slava. Būtu ideāli saglabāt šos protesta centienus, bet pasaule ir tālu no ideāla…Lai gan paši rakstnieki neatzīst, ka sev varētu piedēvēt pretenziju uz mākslu, tomēr…Kas ir māksla, kas ir vandālisms, kas ir graffiti rakstīšana….

         Būtu jājautā, vai tas, kas ir nelegāls būdams ielās, metro, pārnests uz audekla kļūst legāls? Kāda ir atšķirība?Graffiti var definēt kā no normas novirzītas uzvedības etiķeti. Citiem vārdiem, graffiti tiek apzīmēts kā vandālisms un dominējošās sabiedrības izbrāķēts produkts, līdz mākslas pasaule ņem to savā paspārnē, tādējādi padarot to daudz pieejamāku. Un anomālija kļūst pievilcīga. Rodas jauns jautājums, vai graffiti vajadzētu pozitīvi un sākotnējo jēgu zaudējot šķērsot pārtikušo sabiedrības daļu. Tas ir par iemeslu asām debatēm starp rakstniekiem. Šī situācija ir dīvaina, jo graffiti ir dzimis, lai izjauktu sistēmas, darbotos ārpus tām, taču mūsdienu māksla nav nekas cits kā sistēma. Tiklīdz graffiti tiek ievietots galerijā, brīvība tiek padarīta nebrīva, gluži kā noķert savvaļas zvēru un ieslodzīt būrī. Citi rakstnieki uzskata, ka graffiti vairs nevajadzētu saukties par graffiti, bet par mākslu, jo tāds ir tās loģiskais turpinājums.
         Jau 1970.gados, kad minimālisms jau bija sevi izsmēlis, graffiti tika pamanīts no mākslas vides.
         Oriģinālos graffiti sienu zīmējumus varētu uztver kā naivu, nepieredzējušu un neizglītotu mākslinieku nejaušu veiksmi. Proti, bez klasisko pamatu studijām rakstniekiem ir izdevies iekļūt mākslas pasaulē, piedāvājot tai pilnīgi jaunas formas, kuras radušās masu kultūras produktu – komiksu, reklāmu, sintēzes ceļā. Turpretī citi uzskata, ka graffiti ir sava veida neoekspresionisma parveids, kurš tāpat kā graffiti ir pārblīvēts ar preču zīmēm. Taču paralēli visiem priekšstatiem stāv nenobriedušu pusaudžu dramatisms un primitīvā tēlainība.Jau 1972.gadā Ņujorkā notika pirmā vērienīgā graffiti izstāde. Tai seko daudzas citas, kā arī tiek sarakstītas vairākas grāmatas par graffiti. Kā būtisku būtu jāpiemin Normana grāmatu “The faith of graffiti”, kura lasītājam piedāvā palūkoties uz graffiti kā radošu spēju piepildījumu.Prestižā mākslas galerija SoHo jau 1975. gadā atver grafiti ekspozīciju. Un pirmie pārdotie darbi tiek novērtēti salīdzinoši zemu – 1000-3000 dolāru par zīmējumu, ko varētu izskaidrot ar to, ka graffiti kā jaunas estētikas pārstāvis vēl nebija ierindojies vienā pakāpē ar elites, jeb tradicionālo mākslu. Arī mediju uzmanība bija salīdzinoši neliela. Tajā pat laikā apzinoties, ka graffiti ir vistīrākā un dabīgākā industrializētās vides māksla, jo tā atdalījusies tieši no ielām.Rakstnieks Freds Braisvaits (Fred Braithwaite) kļūst par 80.gadu graffiti balsi tikpat kā visā pasaulē. Uzzīmējot savu versiju populārajam Endija Vorhola darbam “Campbell Soup Cans” uz vilciena sastāva, Freds gūst internacionālus vētrainus, sajūsmas pilnus aplausus. Viņa slavu vairo līgums ar mūziķu apvienību Blondie, kuri lūdz Fredu vizuāli noformēt viņu hita “Rapture” videoklipu. Sadarbība ar populāriem mūziķiem ļauj graffiti sasniegt vēl plašāku auditoriju, nekā tas būtu iespējams ar mākslas pasaules starpniecību.Taču vēl ar vien ielas varēja uzskatīt par īstajām graffiti galerijām, kuras lūdz diskusiju un atzīšanu. Daudzi rakstnieki ļoti pretojās mākslas aģentu uzmācībai, taču likumi, kas paredz graffiti apkarošanu un policijas darbība drīz vien izjauc vēlamo ielu mikrovidi un par daudzu talantīgu rakstnieku pulcēšanās vietām patiesi kļūst īstas mākslas galerijas. Taču pārnesot graffiti uz audekla tas zaudē savu dinamisko formu un ritmu, kļūstot statisks un garlaicīgs. Un tajā momentā rakstniekam jākļūst no sabiedrības uzrunātāja par mākslinieku, atdzīvinot zīmējumu formā, krāsās, kompozīcijā. Un jau 80.gadu beigās viena graffiti cena sasniedz pat 350 000 dolāru, kas norāda, ka graffiti zaudē savu sākotnējo (mūs interesējošo) koncepciju.

Ieejot galerijā graffiti kļūst kails.Visīstākie graffiti patrioti uzsver, ka graffiti ir un paliek kā spļāviens galerijas sejā, kura to sapāro ar kapitālistisko sistēmu, ievedot citā - patērētāju sabiedrībā. Graffiti ir radusies kā brīva vērtība visiem, radīta publiskai apskatei, neviens - pat rakstnieks to nedrīkst piesavināties, jo tā ir koplietošanas vērtība. Taču dzīvojot kapitālistiskā sabiedrībā ir acīm redzami, ka katrai lietai tiek piešķirta vērtība naudā un tā tiek tirgota. Tādējādi graffiti iegūst labumu, tapdams likumīgs, lai gan atrauts no konteksta.Graffiti enerģijas krātuve ir kolektīvā pieredze, kas stāsta skumju stāstu. Rakstnieki vaino valdību, kapitālistisko sistēmu, kas piešķir dzīvei apokaliptiskas noskaņas.
Graffiti ir pilsētas vīzija, pilsētas, kurā nauda aizēno mērķi; mobilie telefoni, datori, progresīvā tehnika stājas pretī cilvēcībai; kur cilvēki pilsētas troksnī vairs nespēj atšķirt naidu no mīlestības; kur attālināšanās un vientulība saindē ļaužu jūru.
Graffiti grib izglābt ļaudis no šī paradoksu jūkļa.