1999.gada aprīļa beigās - maija
sākumā SOLIS deva mums iespēju apskatīt Norvēģijas kalnaino ainavu un
fjordus. Pateicoties tieši šim projektam, grupa skolēnu viesojās trīs
skaistās zemēs - Norvēģijā, Zviedrijā un Igaunijā.
Braucienā devās
projekta līdzdalībnieki - Andris Gāga(3D kurss), Aleksejs Tarasovs (2D),
Sandis Cakuls (2D), Egīls Vidžups (3D), un pārējie 2., 3. ģimnāzijas
kursu labākie audzēkņi - Intars Salenieks (3D), Jānis Bernāns (2D), Guntis
Bernāns (3K), Andrejs Jesko (2K), Andris (2V), Edija Krišāne (2K),
Solveiga Zalāne (2K), Sanita Luriņa (2V), Iveta Sunepa (2H), Kristīne Švarce
(3L), Pastare Maruta (3H), Jolanta Vaivode (3K) un viens 1.kursa audzēknis
Nauris Grigals (1D). Skolēnus pavadīja 3 skolotāji - Projekta SOLIS vadītāja
Preiļos Eleonora Bleive, angļu valodas skolotāja un direktora vietniece Anna
Svile, informātikas skolotājs un direktora vietnieks informātikas jautājumos
Juris Erts.
Mūsu ceļojuma 7 dienas
26.aprīlis
27.aprīlis,
28.aprīlis,
29.aprīlis,
30.aprīlis,
1.maijs,
2.maijs.
Paldies
sponsoriem! Noslēgums.
26.aprīlis
Ceļojums sākās 26.aprīļa rītā, kad
autobuss pl.7.00. devās braucienā no skolas uz Tallinu, bet interesantākais
aizsākās pl.19.00., kad igauņu prāmis "Baltic Kristina" atstāja Tallinas
krastu.... Daudziem šis brauciens ar prāmi bija pirmais. Iespējams, tāpēc
daudzus māca nelielas bailes un bažas par to kā būs. Bet tās visas noteikti
pazuda, kad prāmis izbrauca atklātā jūrā. Visapkārt bija ūdens, un kaut kur
tālu, tālu aiz horizonta vēl varēja redzēt Tallinas namu augstos torņus.
Lai arī prāmis asociējās ar transporta līdzekli, ar kuru var
pārcelties pāri jūrai, uz tā bija pietiekoši mājīgi. Izklaidēties varēja gan
diskotēkā, gan kafejnīcā, gan bārā, gan restorānā, vai arī vienkārši pavadīt
laiku mīkstā sēdeklī vērojot jūras viļņus caur logu vai doties uz klāja un
izbaudīt dzestro vēju. Tika dota iespēja arī sekmīgi atbrīvoties no naudas
spēļu automātos un nelielā veikaliņā (protams, ja kuram tā bija paņemta
līdzi) u.c.
27.aprīlis
Pēc neilgas gulēšanas (kā nu kuram)
7.00 ceļotāji sāka mosties un caur logu vai uz klāja vēroja šēras - dažāda
lieluma saliņas, kur pat uz mazākās bija uzcelta māja ar sarkanu vai zaļu
jumtu. Un tā gandrīz 2 stundas prāmis ložņāja pa šēru labirintu, līdz ...
... 27.aprīļī, pl.9.00. iebrauca Stokholmas ostā. Neslēpsim, ka mūs
pārsteidza precizitāte, ar kādu prāmis nonāca galapunktā - precīzi 9.00!
Dažreiz pie mums pat vilcieni nav tik precīzi! Un, nu, mūsu priekšā bija
tāls ceļojums citā valstī ar citu dabas ainavu un kultūru. Stokholmā mēs
neuzkavējāmies ne mirkli, jo nekavējoties devāmies uz Oslo. Brauciens līdz
Oslo bija apmēram desmit stundas, bet Zviedrijas - Norvēģijas robežu mēs
sasniedzām jau pēc astoņām stundām (patīkamas izjūtas pārņēma tad, kad mums
pārbraucot robežu nebija nepieciešams uzrādīt pases un bagāžu). Ikviens
varēja pamanīt atšķirību starp šīm divām valstīm - Norvēģijas kalnainie un
līkumotie ceļi radīja mūsos sajūsmu. Tā kā Norvēģija ir fjordu un kalnu
zeme, lai ietaupītu laiku ceļojot, norvēģi izmanto gan pazemes tuneļus, kas
sasniedz pat 14 km garumu, gan prāmjus, lai pārceltos pāri fjordiem. Par
ceļu paši norvēģi saka, ka daudzo tuneļu dēļ Norvēģijā esot ātri, bet
neinteresanti ceļot.
Bija skaista un saulaina otrdienas pēcpusdiena,
kad ieradāmies Oslo. Tur notika mūsu pirmā ekskursija pa Norvēģiju.
Ekskursiju pavadīja jauka gide Elita, kura ir dzimusi Rēzeknē un pašlaik
dzīvo Oslo. Viņas pavadībā mēs apskatījām Vīgelanda skulptūru parku un
karaļa veco pili. Bez šaubām bija iespēja apskatīt arī daļu no Oslo
vecpilsētas. Vakarā pēc pastaigas pa veco pilsētas daļu mēs devāmies uz
autobusu un šķīrušies no jaukās gides devāmies nakts braucienā uz Risas
skolu, kas arī bija mūsu ceļojuma mērķis.
28.aprīlis
Rissā nokļuvām 28.aprīlī
agri no rīta. Rissa, atšķirībā no Oslo, mūs sagaidīja ar vēsu un lietainu
laiku - kā jau ziemeļos, taču tas nebija šķērslis, lai labi pavadītu laiku.
Rissas skolā mūs sagaidīja norvēģu draugi. Pēc kopējām brokastīm mēs
sadalījāmies nelielās grupiņās un devāmies ekskursijā pa Rissu, bet vēlāk
mūsu draugi aizveda mūs pie ģimenēm, kurās mums bija jāpaliek divas dienas.
Iepazīstināja ar saviem vecākiem, kuri, kā vēlāk izrādījās, bija ļoti
viesmīlīgi un laipni.
Pēcpusdienā pl.16.00. Rissas pilsētas mērs
rīkoja pieņemšanu. Sākumā mērs pastāstīja par reģiona attīstību, izglītības
iespējām un finansēm, atbildēja uz jautājumiem. Un mēs no savas puses
izteicām pateicību par veltīto uzmanību un par piemiņu uzdāvinājām rūķi, kas
latviešiem ir tik pat svarīgs kā norvēģiem trollis. Pēc pārrunām mērs
aicināja uz kopīgām pusdienām.
Ieturējuši maltīti devāmies uz vienu
no nozīmīgākajiem Rissas objektiem - kuģu būvētavu. Dotajā brīdī tur tika
būvēts lielākais prāmis kāds ir būvēts Norvēģijā. Kopā no mašīntelpām līdz
kapteiņa komandtiltiņam ir 10 stāvi, 170 metrus garš, jauda 48000 z.sp,
paredzēts pārvadāt 660 automašīnas, 2000 pasažierus. Prāmja būve izmaksā
2.000.000.000 NLG. Pārsteidza tas, ka darbus vienlaicīgi veica 800
strādnieki un visās telpās kurās mēs iegājām kaut kas notika - kaut ko
skrūvēja, instalēja, viscaur karājās vadi, caurules... Grūti bija noticēt
tam, ka šī kuģa būve ir jāpabeidz līdz jūnijam. Taču uz šo jautājumu darba
vadītājs atteica, ka darbs tiks pabeigts nolīgtajos termiņos! Pēc darba
pabeigšanas prāmis ceļos uz Tunisiju un kalpos gan kā prāmis, gan arī kā
kruīzu kuģis.
Pl.19.00. mēs pulcējāmies skolā, kur norvēģu draugi
sniedza mazu koncertiņu. Bija iespēja redzēt viņu izpildījumā teātri,
dziesmas un dejas. Beigās tika rādīta filma, ko viņi uzņēma sava ceļojuma
laikā uz Latviju. Un protams pārsteigums - sporta centrs mums visiem
dāvināja sporta tērpus, par ko liels paldies. Bet dienas nobeigumā gan
norvēģu, gan latviešu jaunieši varēja izklaidēties Rissas vietējā klubiņā.
Starp citu Rissas pilsētā ir tikai pāris klubiņu, kur jaunieši var
izklaidēties. Šajā klubiņā raksturīgi bija tas, ka nepārdevās alkoholiskie
dzērieni, nedrīkst trokšņot, lamāties, kā mūsējie jokoja - nedrīkst par
dusmīgi skatīties. Tā lūk!
29.aprīlis
29.aprīlī mēs apmeklējām
muzeju Rissa Kystmuseum. Tas ir kuģu būves un zvejniecības muzejs. Mums
piedāvāja nogaršot dažādus zivju ēdienus, mācīja siet jūras mezglus un
veiksmīgākie saņēma sertifikātus. Apskatījām dažādus vecus zvejnieku darba
priekšmetus, laivas un apģērbus. Ārā bija vējš un nedaudz smidzināja lietus,
bet tas protams mums netraucēja doties izbraukumā ar īstām seno zvejnieku
burulaivām pa 20 km garu Fjordu. Brauciens tika organizēts kā šovs -
brauciena dalībniekiem vajadzēja pašiem uzvilkt buru un pēc tam regulēt
brauciena virzienu. Jūrnieki pastāstīja kā var braukt pret vēju ... un citas
jūrnieku viltības. Un kā gan var aprakstīt dabasskatus? Visapkārt kalni.
Daži sniegoti un saules apspīdēti, citi apauguši ar zaļumiem.
Vakarā
mūs sagaidīja vēl viens pārsteigums - boulings! Tas tiešam bija pārsteigums,
jo daudzi to spēlēja pirmo reizi (arī paši norvēģi). Beigās pavīdēja doma,
ka varētu izveidot līdzīgu klubu arī pie mums (kas zina, varbūt ka šī doma
arī piepildās!).
Rissas skola atrodas pavisam netālu no pilsētas
centra. Tās celtne ir nedaudz lielāka par PVĢ. Telpas ir plašas, gaišas, ar
nepieciešamo tehniku apgādātas. Rissas skolā tiek izmantotas modernas
iekārtas. Ir vien liela datorklase un arī otra, mazāka. Datori uz šo brīdi -
Pentium II. Ir brīvi pieejams Internets. Skolēni izklaidējoties spēlē arī
datorspēles. Datorklases ierīkojums ir ļoti ērts, padomāts par ergonomiku.
Rissas skolā ir sistēma, kas ļauj strādāt ar datoru tikai ievadot savu
individuālo paroli. Interesanti, ka norvēģiem ir norvēģu valodā Windows 95
(interesanti tāpēc, ka iedzīvotāju skaita ziņā Norvēģijā ir tikai par kādu
miljonu vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā). Tīkla pārraudzīšanai tiek
izmantota Novell Netware sistēma. Arī bibliotēkā var izmantot datoru, lai
izvēlētos grāmatas. Datori ir arī gandrīz visās citās telpās. Tie ir arī
katram mājās.
Rissas skolas skolēni pārsvarā uz skolu brauc ar
skolas autobusu, ko apmaksā Rissas municipalitāte. Daļa skolēnu, kuri
sasnieguši 18 gadu vecumu un ir ieguvuši autovadītāja apliecību, uz skolu
ierodas ar savu personīgo automašīnu. Arī mums nācās izbaudīt garo braucienu
uz Rissas skolu, dažiem tas bija ļoti neparasti un jocīgi - 2 stundas
pavadītais ceļš uz skolu. Jāpiebilst, ka skolā mācās skolēni no visas
apkārtnes un daži skolēni brauc uz skolu pat vairāk kā 30 km katru dienu.
Protams, ka katrā ģimenē ir vismaz viena automašīna, bet cituviet - divas,
pat trīs. Cietiem vārdiem sakot katram, kurš drīkst pārvietoties. Kas
attiecas uz braukšanu, tad norvēģi strikti ievēro satiksmes noteikumus -
brauc ar atļauto ātrumu, brauc tikai tie, kuriem ir autovadītāja tiesības,
ir laipni uz ceļiem gan attiecībā uz gājējiem, gan uz braucējiem, atšķirībā
no dažiem Latvijas autobraucējiem nebrauc alkohola reibumā (vispār to viņi
arī nevar atļauties, jo mazākā kļūda uz ceļa apdraud dzīvību). Daudzi
skolēni pēc mācību stundām dodas mājup, bet daži no tiem piedalās dažādās
aktivitātēs. Pārsvarā tās ir saistītas ar sportu. Kurš gan nezina, ka
norvēģi ir lieliski kalnu slēpotāji? Taču tas nav vienīgais sporta veids, ar
kuru nodarbojas norvēģi. Viņi labprāt spēlē futbolu. Jauniešu vidū ļoti
iecienīts ir snovbords. Liela daļa jauniešu fano par sportu - futbolu,
hokeju un arī paši ar to nodarbojas. Mūs pārsteidza tas, ka basketbols
Norvēģijā nav populārs. Rissas skolai ir arī meiteņu deju grupa, kura dejo
modernās dejas. Šeit jaunietes dejo jau 8 - 10 gadus, un pa šo laiku ir
lieliski apguvušas moderno dejas soli.
Latvieši izsenis ir
skaitījušies liela ēdāju tauta (kad dažus gadus atpakaļ kādam kanādietim
jautāja, vai viņš zina tādu tautu - latvieši, atbilde bija sekojoša - Jā es
zinu! Tā ir tāda maza, bet ēdelīga tauta, kas dzīvo pie Baltijas jūras un ēd
arī sēnes! - tāda atbilde patiesi ir bijusi) un par to mēs paši
pārliecinājāmies Norvēģijā. Mūsu ēdienkare atšķiras no tās, ko lieto
norvēģi. Daudzi ēdieni nebija no latviešu ikdienas virtuves. Tas bija ļoti
interesanti. Visvairāk tika apspriests jautājums par norvēģu tradicionālo
ēdienu - garnelēm un brūno sieru. Iespaidi? Vislabākie! Vismaz tagad ir
priekšstats par šīm gastronomijām.
Runājot par Norvēģijas
energoresursiem var teikt, ka visvairāk izmanto elektroenerģiju. Kā zināms,
Norvēģijā 99% no visas elektroenerģijas iegūst ar HES palīdzību. To var
izskaidrot ar to, ka Norvēģija ir kalnu zeme un tur ir daudz upju. Līdz ar
to elektroenerģijas iegūšana Norvēģijā ir ļoti lēta. Norvēģijā 100kWh maksā
tikai ~Ls 0,40. Neskatoties uz to, ka Norvēģija ir naftas lielvalsts,
degviela tur ir diezgan dārga. Piemēram, 1 litrs benzīna maksā ~9 NOK (~Ls
0,70), bet 1 litrs dīzeļdegvielas maksā ~ 8 NOK (~Ls 0,62). Taču, ja
salīdzināsim degvielas cenu ar pārējo preču cenām, tad varam izsecināt, ka
Norvēģijas iedzīvotājiem tā izmaksā apmēram tik pat daudz cik mums Latvijā.
Māju apkurē Norvēģijā izmanto elektroenerģiju - visbiežāk grīdas apkure.
Apkurei Norvēģijā neizmanto koksni, ogles un naftas izstrādājumus kā
kurināmo. Runājot par norvēģu dzīvojamām mājām, tad pārsvarā tās ir būvētas
no koka un arī telpās visas mēbeles, sienas, griesti, grīdas ir no koka.
Norvēģi savas mājas cenšas būvēt paši saviem spēkiem. Celtniecībai var dabūt
kredītu uz pārsteidzoši maziem procentiem - ~3% - 5% gadā!
30.aprīlis
30.aprīlis - un nu klāt
atvadīšanās brīdis. Tiek pasniegtas dāvanas, nobirdināta kāda asara, vēl
tikai pēdējie foto kadri kopā ar norvēģu draugiem un dodamies prom uz mājas
pusi. Daži jaunieši izteica vēlēšanos palikt uz kādu laiku Norvēģijā, taču
apsverot visus par un pret virsroku šaubām ņēma ilgas pēc savām
mājām.
Izbraucām agri no rīta - pl.9.00., lai dotos uz Norvēģijas
trešo lielāko pilsētu - Trondheimu. Pēc pārcelšanās ar nelielo prāmi,
pavisam drīz mēs nokļuvām Trondheimā. Uzreiz devāmies uz mūzikas instrumentu
muzeju. Tā kā netika ļauts fotografēt un filmēt varējām brīvi nodoties
mākslas baudīšanai. Muzejā mūs sagaidīja ļoti elegants gids, kurš
iepazīstināja ar plašo taustiņinstrumentu kolekciju. Savu stāstījumu par
katru no instrumentiem gids noslēdza ar izsmalcinātu skaņdarbu uz katra no
senlaicīgajiem instrumentiem (kā vēlāk izrādījās šim darbam notiek ilgstoša
iepriekšējā sagatavošanās).
Pēc muzeja apmeklēšanas devāmies uz
vienu no pilsētas kafejnīcām, kur ieturējām kopīgu maltīti. Šoreiz
viesmīlīgie norvēģu draugi bija pasūtījuši picas. Daudz, daudz picas. Katrs
varēja baudīt tik cik gribēja....
Taču visam agrāk vai vēlāk pienāk
gals. Tā arī šoreiz. Pēc abpusējiem pateicības vārdiem un novēlējumiem mēs
šķīrāmies un devāmies katrs savu ceļu. Atlikušo dienas daļu varējām pavadīt
patstāvīgi pastaigājoties pa pilsētu, apmeklējot veikalus, iegādājoties
suvenīrus, aplūkojot arhitektūras pieminekļus. Vakara pusē mūsu autobuss
atkal devās kārtējā nakts braucienā, taču šoreiz jau mājup. Likās, ka
ikviena sniegotā kalna galotne novēl mums laimīgu ceļu. Jau vakara pusē
iebraucam Zviedrijā. Braucot bija redzami ugunskuri - zviedri svinēja
valpurģu svētkus. Ugunskurus varēja manīt gandrīz pie katras mājas.
1.maijs
Nākamās dienas rītā - 1.maijā
ieradāmies Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā. Neapšaubāmi šī diena bija
pilna dažādu notikumu - šajā dienā, tāpat kā pie mums, Stokholmā notika
demonstrācijas, mītiņi, koncerti, tautas pulcēšanās dažādās vietās un
dažādos sastāvos. Taču tā vai citādi katrs varēja pavadīt šo dienu pilnīgi
patstāvīgi līdz par prāmja atiešanas brīdim - pl.18.00. Nevar noliegt, ka
Stokholma ir liela un skaista pilsēta, un nevar visu paspēt apskatīt par
pusi dienas, taču iespaidus guva visi tik lielā mērā cik kurš vēlējās.
1.maija vakarā prāmis "Baltic Kristina" atkal atstāja krastu, lai
dotos uz Tallinu. Jāatzīst, ka tonakt jūra bija nedaudz nemierīga. Dažreiz
sašūpoja kuģi tik stipri, ka nevarēja noiet taisni pa klāju vai kādu kuģa
gaiteni. Taču kas tā par jūru bez viļņiem? Uz prāmja pavadītās 14 stundas
nebūt nebija garlaicīgas. Sastapām daudz jaunu draugu no Igaunijas un
Zviedrijas.
2.maijs
Svētdien, 2.maijā, pulksten 9.30.
prāmis iebrauca Tallinas ostā. Bija neparasti staigāt pa zemi, kur apkārt
vairs nebija kalnu, fjordu. Pēc nelielas ekskursijas pa Tallinu mēs devāmies
mājup, un jau pievakarē varējām sasveicināties ar Preiļiem. Atšķirībā no
ziemeļiem Latvija mūs sagaidīja skaisti zaļa - kokiem bija saplaukušas
lapas, zaļoja zāle, ziedēja puķes.
Paldies sponsoriem
Izsakām pateicību
sponsoriem: A/S "Preiļu Siers" un A/S "Līvānu stikls", kuri neliedza
līdzekļus dāvanu iegādei. Par A/S "Preiļu Siers" piešķirto naudu tika
iegādāti "Laimas" saldumi, bet A/S "Līvānu stikls" dāvināja savus stikla
izstrādājumus.
Noslēgums
Šis nedēļu garais
ceļojums neapšaubāmi vēl ilgi paliks mūsu atmiņā. Un par to mums ir
jāpateicas gan SOLIS projekta autoriem Karlam Torsteinam Hetlandam, projekta
koordinatoram Latvijā LU profesoram Tomasam Romanovskam, projekta Solis
vadītājai Preiļu Valsts ģimnāzijā Eleonorai Bleivei, Preiļu Valsts
ģimnāzijas direktoram Jānim Eglītim, grupas vadītājam PVĢ informātikas
skolotājam Jurim Ertam. Īpaši vēlētos izteikt pateicību Risas skolas
direktoram Staineram Hoinesam, mūsu vizītes koordinatorei Risas skolā
Vigdisai Šei, kā arī skolotājam Egilam Turem.
Norvēģijā pabijušie PVĢ jaunieši un skolotāji