Projekta apskats

    Vistālāk uz ziemeļiem Eiropā atrodas Ziemeļvalsts, kuras vārds mums saistās ar fjordiem, ūdeņiem - ar neizsakāmu dabas skaistumu. Norvēģija ir akmeņu, klinšu, ūdenskritumu un vispār ūdeņu karaļvalsts. Arī troļļi nāk no šīs zemes, kas mums ir pazīstami no H. Ibsena "Pēra Ginta ". Par troļļiem sauca dažādus kalnu, ūdens, meža un uguns garus, rūķus un milžus. Lai gan to izskats un izturēšanās ir diezgan briesmīga, patiesībā viņi ir naivi un labsirdīgi. Ar visu iepriekš minēto mums galvenokārt arī saistās šī Skandināvijas valsts. Tas atgādina mums, ka tā ir Dieva izredzēta valsts, jo daba tai ir devusi vislielākās dāvanas.

   Latvijā ir sešas skolas, kuras sadarbojas ar Norvēģijas skolām. Viena no tām ir Preiļu Valsts ģimnāzija, kur šogad tika realizēts projekts par apmaiņas braucieniem. Pateicoties mūsu un Kvinnheradas vidusskolas direktoriem, maijā pie mums ciemojās skolēni un skolotāji no Norvēģijas, bet septembrī uz turieni devās arī mūsu skolas grupa.

   Mūsu ciemiņiem pēc pirmās nedēļas pavadīšanas Latvijā šī zeme atstāja labu iespaidu, lai gan mums nav ne lielu ūdenskritumu, ne fjordu un kalnu. Šeit viņus pārsteidza mūsu dabas vienkāršība. Te ir iespējams jūsmot par saules ausmu un rietu, turpretī Norvēģijā to iespējams redzēt, uzkāpjot vienīgi augstākajā kalnā. Vēl ir iespējams redzēt debess jumu tik daudz, cik tu vēlies. Turpretī tur kalni ieskauj ciemus un pilsētas, un tādā veidā cilvēks jūtas ļoti niecīgs, jo kalni ne tikai norobežo tevi no pārējās pasaules, bet neļauj arī debesīs lūkoties tālu, tālu...

   Apciemojuma laikā Latvijā ciemiņus iepazīstinājām ar Preiļu pilsētu un apkārtni, mūsu skolu un, protams, arī ar galvaspilsētu Rīgu, kuras arhitektūra tiešām ir apbrīnojama. Līdzi no savas skolas viņi mums atveda arī lielu dāvanu - naudu, kuru paši bija nopelnījuši. Vienu dienu visi Kvinnheradas vidusskolas skolotāji un skolēni strādāja, lai realizētu iecerēto projektu. Šī dāvana mūsu skolai bija un ir īpaši nozīmīga - tika atsākta sporta zāles celšana. Par to mēs esam īpaši pateicīgi!

   Ar šo viņu vizīti Latvijā arī iesākās mūsu draudzība, kas, cerams, turpināsies vēl ilgi. Pavadot viesus, mēs visi cerējām uz drīzu atkalredzēšanos, bet tikai jau troļļu zemē.

   Mūsu cerības piepildījās, jo 18. septembra rītā mēs, cerību pārņemti, devāmies ceļā uz tālo Ziemeļu valsti. Mūsu viesošanās ilga vienu nedēļu. Turp devās mūsu skolas 5 skolēni un 3 skolotāji, jo tādā pat sastāvā mūs bija apmeklējuši ciemiņi. Skolēnu atlasē tika ņemtas vērā skolēna sekmes mācībās, valodas zināšanas, piedalīšanās ārpusklases pasākumos un nodarbībās.

   Nav neviena cilvēka, kuru Norvēģija būtu atstājusi vienaldzīgu. Un tas, visticamāk, izskaidrojams ar " šīs zemes pirmatnējās, mežonīgās dabas savienojumu ar augstu civilizācijas līmeni. Rodas izjūta, ka harmoniju starp skarbo dabu un cilvēkiem radījuši kādi augstāki spēki." Arī mūs, tāpat kā daudzos tūristus, pārsteidza dabas krāšņais varenums. Jau pirmie skati aizrauj elpu, redzot, kā varenie milži - kalni - pārņem varu pār visu apkārtējo. Taču izskatās, ka nedz fjordi, nedz ezeri un jūras, kur nu vēl salas, par to neapvainojas, jo katrs sev ir atradis īsto vietu. Uz kartes jau nemaz nevar redzēt, cik īstenībā ir daudz saliņu gar jūras krastu. Visa Norvēģijas jūras robeža ir izrobota ar fjordiem, kas, iegraužoties klintīs, veido savdabīgāko jūras krastu pasaulē. Cilvēki ir daudz vairāk atkarīgi no dabas, jo uz darbu vai skolu brauc ne tikai ar autobusu, bet arī ar kuģīti vai prāmi. Starp kalniem pavīd ūdens - vai tas ezers, jūra vai fjords, to zina tikai vietējie iedzīvotāji. Un viss ir sakārtots it kā pēc noteikta plāna. Savdabīga ir arī Norvēģijas rietumu piekraste ar šēru joslu (ap 150 tūkst. sīku klinšainu saliņu) un fjordiem. Tādēļ arī Norvēģijas krasta līnijas kopgarums ir visai iespaidīgs - apm. 27 000 km, bet, ja mērītu " pa taisno ", tad tikai 4500 km.

   Katram fjordam un salai, protams, ir nosaukums. Ciematu, kur mēs dzīvojām, sauc par Kvinnheradu, bet pilsētu - Husnes. Tā ir maza pilsēta, kuru ieskauj kalni un fjordi, kā jau Norvēģijā. Centru veido savstarpēji saistītās ēkās izvietoti veikali, pasts, grāmatnīcas, u.c. iestādes. Mazliet tālāk atrodas bērnudārzs, pamatskola un vidusskola, kur mēs ciemojāmies. Lai gan tā ir samērā maza pilsēta, tomēr tur ir daudz kas apbrīnas vērts. Vēl bez tā mums īpašs likās šļūdonis jeb gleiša. No nosaukuma jau vien liekas, ka kaut kas tur slīd lejup. Slīd arī, bet ļoti, ļoti lēni. Otrpus kalna ir ledājs, bet šajā pusē ir redzams šļūdonis. Tā ledus nav ciets, bet vienmēr mainīgs un kūstošs. Lai apskatītu šo dabas brīnumu, mēs devāmies uz Rosendāli, kur pabijām arī baroneses pilī. Pie tās bija brīnišķīgs rožu dārzs. Liela vēlēšanās mūs pārņēma paņemt līdzi uz Latviju kalnu, kas turpat viens stāvēja - nošķirts no pārējiem. Arī paši norvēģi ir domājuši par akmeņu eksportu uz pārējām Eiropas valstīm, tomēr tas ir tikai projekts.

   Husnes pilsētā 60. gados tika uzcelta alumīnija ražošanas fabrika. Rūpnīcā izmanto hidroelektroenerģiju, kuru paši ražo, un tāpēc tā nav dārga. Arī izejvielas iegūst turpat. Mūs iepazīstināja ar rūpnīcu, parādīja un izstāstīja par visu tajā notiekošo. Smago darbu tur veic tehnika, kuru regulē ar kompjūteriem. Cilvēku darbs tātad ir vadīt rūpniecību ar kompjūteriem. Rūpnīcā mums uzdāvināja suvenīrus ar fabrikas nosaukuma " Soral " emblēmām.

   Nedēļas laikā skolā mēs pavadījām divas dienas. Atšķirību starp viņu un mūsu skolu ir diezgan daudz. Pirmām kārtām, skolas ēka ir daudz plašāka un tehniski labāk apgādāta. Skolēnu arī ir vairāk. Mūs pārsteidza tas, ka, lai gan skolēnu tur ir par 100 vairāk nekā mūsu skolā, skolotāju ir trīs reizes vairāk. Tas nozīmē, ka katram skolotājam dienā ir 2-4 stundas, nevis 7-9. Mācību programmas arī atšķiras, un savādāka ir arī "atmosfēra" stundās. Skolēni ir daudz brīvāki, atraisītāki un, kā saka paši norvēģu skolotāji, dažreiz pat pārāk atraisīti.

   Brīvajā laikā daudzi skolēni nodarbojas ar sportu, bet ne visi. Bieži tiek rīkoti pārgājieni uz kalniem un sacensības skolā, taču viņiem nav mākslinieciskās pašdarbības. Kā dāvanu un mūsu skolas reprezentāciju mēs aizvedām video kaseti, kur ir parādītas mūsu skolas tradīcijas un pasākumi, kas notiek mūsu skolā. Viss tas viņiem likās ļoti aizraujošs. Pārsteidza mūsu deju kopas priekšnesumi. Vispārējie deju svētki parādīja, ka latviešiem ir stingras tradīcijas saistībā ar deju un mūziku. Neparasta likās mūsu deju programma " Solis laikā ". Tas, ko mēs stāstījām par savu skolu, viņiem paliks atmiņā, jo tas ir ļoti atšķirīgs no viņu skolas ikdienas. Paši norvēģi arī atzīst, ka, paliekot valstij bagātākai, jaunatne aizmirst par savu kultūru un tradīcijām. Runājot par kultūru, tad tieši Bergena - otrā lielākā Norvēģijas pilsēta - ir izvēlēta par vienu no sakoptākajām pilsētām. Tā ir arī iekļauta 2000. gada Eiropas kultūras pilsētas kandidātu sarakstā. Arī mēs apmeklējām Norvēģijas šarmantāko, pievilcīgāko un visziemeļnieciskāko pilsētu - Bergenu. Jūra šeit bija un vēl šodien ir pamats visa veida tirdzniecībai un nodarbēm uz sauszemes. Mēs apmeklējām arī muzeju, kas liecina par Hanzas apvienības dzīvi un tirdzniecību. Muzeja ēka ar mēbelēm tika apgādāta 1700.gadā un ir viena no vecākajām koka ēkām pilsētā.

   Lielākā ēka mūzikas pasākumiem ir " Grīga halle ", kura uzbūvēta 1978. gadā un nosaukta slavenā Norvēģijas komponista Eduarda Grīga vārdā. Mēs apmeklējām arī simfoniskā orķestra koncertu, kura laikā mūzikas skaņas pārvērtās mūsu domās par nebeidzamiem kalniem un fjordiem. Staigājot pa Bergenas vecpilsētas šaurajām ieliņām un redzot vecās koka mājas, liekas, ka laika rats ir pagriezies par veselu gadu tūkstoti atpakaļ. Daba Norvēģijā - tā ir patiesa, visuvarena un nemainīga gadsimtiem ilgi. Tā ir kā dārgs eksponāts muzejā - to drīkst tikai aplūkot, bet ne aizskart.

  Nedēļas laikā mēs guvām daudz iespaidu, jo, atgriežoties Latvijā, sajūta bija, ka projām esam bijuši veselu mēnesi vai pat vairāk. Mums tiešām ir laimējies, jo mēs bijām pirmie, kas no mūsu skolas brauca iepazīt Norvēģiju, un turklāt vēl mēs ieguvām ļoti mīļus, draudzīgus un sirsnīgus draugus. Pateikties par visu to, ko viņi mums nedēļas laikā deva, ir neiespējami. Mums ir vienkārši lieliski draugi. Mēs ceram, ka mūsu draudzība un sadarbība starp skolām turpināsies vēl ilgi.