Nikodems Rancāns

     Nikodems Rancāns ir dzimis 1870. gada 15. septembrī Nautrēnu pagasta Migliniekos. Viņš bija garīdznieks, teoloģijas maģistra monsinjors, skolotājs, rakstnieks un publicists, sabiedriskais darbinieks, Latgales nacionālās atmodas un vienības sekmētājs, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris. No 1920. līdz 1929. gadam dzīvojis Preiļos. Šajā laikā viņš bija prāvests Preiļos un vienlaikus bija Aglonas Garīgā semināra profesors (1922. - 1924.).
    No 1923. līdz 1929. gadam bija Aglonas ģimnāzijas direktors un no 1928. līdz 1929. gadam bija Jaunaglonas ģimnāzijas direktors. Preiļu periodā uzrakstījis lielāko daļu savu grāmatu un publikāciju.
     Preiļu draudzes amatā N. Rancāns stājās 1920. gada maijā. Durvis viņa mājā visiem bija vaļā, te katru dienu apgrozījās daudz dažādu cilvēku, jo darbojās muzikālā biedrība "Lira", Katoļu jaunatnes biedrība, Preiļu biškopības biedrība un Kristīgo zemnieku partijas nodaļa, namatēvs bez tam rosīgi piedalījās skolu darbā, organizēja kursus un priekšlasījumus. Skolu jaunatnei trūka mācību grāmatu, tās rakstīja pats un talkā aicināja citus. Šajā laikā tapa "Ticības pamati", "Liturģija" un citas, sarakstīja "Latvijas ģeogrāfiju" un "Vispārīgo vēsturi", kuras palika neizdotas.
     Pēc diviem gadiem N. Rancānu iecēla par Rīgas garīgā semināra profesoru un skolotāju Aglonas reālģimnāzijā. 1924. gadā garīgo semināru pārcēla uz Rīgu, N. Rancāns kļuva par Aglonas ģimnāzijas direktoru, bet pēc trim gadiem - arī par Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijas direktoru. Abu ģimnāziju vadītāja krēslā N. Rancāns bija līdz 1929. gadam, paralēli šim darbam turpināja apkalpot Preiļu katoļu draudzi.
     Preiļos pavadītais laks sakrita ar viņa nopelnu novērtēšanu, kā atzinību par vispārēju ievērību un cieņu 1924. gadā viņam piešķīra monsinjora titulu. Šis gads viņam atnesa arī lielas sāpes - Preiļos mira uzticamā līdzgaitniece, viņa aprūpētāja māte Anna. N. Rancāns nekāroja godu un ārišķīgo spozmi, tomēr tā paša gada 7. augustā sabiedrība Preiļos, 9. augustā arī sabiedrība Rēzeknē sarīkoja svinības sakarā ar kulturāli sabiedriskās darbības 25 gadu jubileju, kas bija dziļas sirsnības pilnas. 1927. gadā N. Rancānam par nopelniem piešķīra Triju zvaigžņu ordeni. 1929. gadā viņu atkal pārcēla darbā par direktoru Rēzeknes Valsts skolotāju institūtā.
     Preiļu periodā N. Rancāns izdeva vairākas grāmatas. Tās ir "Ceļojums pa Latgolu" ar desmit nelieliem stāstiņiem, "Kungs Tvardovskis", "Latvijas vēsture" (1. daļu iespieda Rīgā, 2. - Daugavpilī), "Ābece", kā arī citas. Sakarā ar izdošanas grūtībām daudzas palikušas manuskriptos. Nodarbojās ar tulkošanu, referātu rakstīšanu, 1922. gadā deva padomu Rēzeknes pilsētas valdei par ģērboņa izveidošanu, daudz rakstīja periodiskajiem izdevumiem, sevišķi "Latgolas zemnīku kalendāram" un citur. Viņš ļoti mīlēja ziedus, kārtību visās lietās. Lai skolas audzēkņi varētu apgūt biškopības pamatus, Aglonas klostera dārzā bija iekārtojis dravu ar vienu kontrolsaimi uz svariem dienas ienesuma noteikšanai. Bija arī augļu dārzs, kur skolēni mācījās potēt augļu kokus. Materiāli atbalstīja trūcīgos skolēnus, braucot no Aglonas uz Preiļiem, allaž ziemā un vasarā veda pa ceļam panāktos.
     N. Rancāns miris Rēzeknē, apbedīts Rēzeknē, Miera ielas kapos.     N. Rancāna iela ir viena no jaunākajām pilsētā. Vairums ēku tika būvētas sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Sākotnēji iela tika nosaukta V. Košukova vārdā, kurš bija 2. Pasaules kara laikā notriekts padomju armijas lidotājs. 1991. gadā iela tika nosaukta N. Rancāna vārdā.

Andreja Paulāna

Andreja Upīša iela

Raiņa bulvāris, agrāk Liepu iela