Ādolfs Erss

Preiļu parkā

Parkā, kur dusošos ūdeņos zib
Dzeltenu kastaņu atspulgu salas,
Nākot no baznīcas, atpūsties grib
Barba, kā vītols uz kanāla malas.

Paceļot zeltītu lapu, tā jūt -
Pasaule mainās kā mākoņu vija:
Diezin, cik gadu jau varētu būt,
Aukle kopš viņa pie kungiem te bija?

Skraidīja bērni pa celiņu šo
Svārciņos zilos. Pār ūdeni līka
Ābele lūkojās. Atbraukušo
Varšavas kungu te gados vēl sīka

Pana Jadviga kā magones zieds,
Pieturot platmali, vadīja lēnām.
Daudz bija staigāts un runāts, un smiets -
Nozuda viņi zem lapenes ēnām.

Lapenē notika laikam kaut kas -
Asarās aizskrēja garām te viņa;
Viņam bij iznākot elpas par maz.
Rītā par kungu te zuda pat miņa.

Muižai nu aiznesti logi un durvis.
Jaunāki laiki. Tev prātā tāds nieks.
Kokos čukst atmiņas rudeņa burvis,
Ganīties zirgiem zem viņiem nu prieks.

Dzejas vārsmas par Preiļiem