Onte Leičujoņs

Preiļi

Latgalē, kur četri ceļi satek,
Ceļ māju tirgonis vai amatnieks;
Varbūt, ka Dievam tas tā patīk -
Uz krustam dzīva miesa tiek?

Te izaug miests un pilsētiņa,
Un kraukļi gudro simbolu sev ņem.
Ar padomu un izturības dziņu
Par pili tad, par baznīciņu lemj.

Ir dīvains vārds šim brīnumam,
No nezināma autora tas dots;
No valodas to tikai uzminam:
Tas ķekatnieku iemantots.

Vai tamdēļ spriest: šeit apmesties
Drīkst tikai, kas jokus dzen?
Kas Preiļos iet, prot pasmieties,
Un paradums tāds tautai sen?

Bet Preiļi stāv, un krauklis klusē,
Droši vien tie savu domu pauž.
Varbūt šai ezeru un upju pusei
Cits nezināmais ceļu lauž...

Bet vai mazāk te ir sūrums mitis,
Kā citur mūsu tēvainē?
Vai mazāk liktenis mūs sitis,
Pats tikdams gauži nolādēts?

Lai, bet Preiļu sievas, vīri,
Kā pats ko krauklis prātīgais,
No aizspriedumiem ir gluži tīri
Un nemaz nav plātīgi...

Dzejas vārsmas par Preiļiem