Pavasarīgais laiks rosināja pavisam pavasarīgas noskaņas. Gaumīgi, varētu teikt mākslinieciski
romantiski sērīgi filozofiskā stilā noformētā zāle (autore Ingrīda un Liene (1H)),
stilīgās sarīkojuma vadītājas Inese, Inga, Kristīne un Solvita (visas 3H), veiksmīgi
izvēlēti citi komandas dalībnieki. Līdzīgi kā Ziemassvētku sarīkojumā arī šis
bija projekta darbs, kurš paliks atmiņā un kliedēs mītus par to, ka ģimnāzijā
tikai un vienīgi mācās.
Bija siržu ēšanas konkurss, jāatzīst, nemaz tik viegli negāja. Uzvarēja un droši
vien kādu laiku pret kūku ēšanu imunitāti iemantoja Jānis no "A" kursu
komandas. Autors bija vērojis līdzīgu pasākumu pirms padsmit gadiem, jāatzīst toreiz
jaunieši bija ēdelīgāki. Bet, var jau būt, ka tas ir stila jautājums. Elegance un
manieres bieži vien ir vērtīgākas par uzvaru. Turklāt runā, ka sievietes mīl uzvarētājus,
taču bieži krāpj tos ar uzvarētajiem.
Bija teatrāli lirisku pasaku teikšana un izrādīšana. Patīkami, ka autori neaprobežojās
tikai ar klasiskām vērtībām (cik tad var jūsmot par tiem laikiem, kad koki bija zaļāki
un debesis zilākas, un ... utt.), dominēja modernās folkloras elementi. Atliek tikai nožēlot,
ka ģimnāzijā nav dramatiskā pulciņam, šī debesu daļa joprojām pieder vējiem un
saules stariem.
Piemineklis mīlestībai. Jāatzīst, vairumā gadījumu stiprā dzimuma pārstāvji izvēlējās
pozas, kā to lai pieklājīgāk paskaidro, tādas, nu, visai pazemīgas (lai neteiktu
pazemojošas). No vienas puses patīkami, ka uz sievieti skatās kā uz augstāku būtni,
taču no kurienes jau šajā vecumā tādi bezcerīgi un masveidīgi stereotipi. Varbūt
tas bija vēl viens uzskatāms apliecinājums sieviešu valdonībai. Taču žūrija, kurā
bija tikai daiļā dzimuma pārstāves, nebija sufražistiski noskaņota un par labākajiem
atzina romantiskā un hedoniskā stilā veidotos pieminekļus, kliedējot mītu par pataloģiskajām
sieviešu alkām pēc līdztiesības un pārākuma.
Protams, neiztika bez dziesmām. Šogad mums jauni līderi Elza (1H), kuras balss rindu
autoram un eklektiķim mūzikas jomā nedaudz atgādina topdīvas Marijas Naumovas balsi (šajā
vecumā Marija, iespējams, dziedāja tikai mājās skaņu plašu pavadījumā), un Egīls.
Izskatījās, ka viņi jau sen dzied kopā, vismaz domās. Katrā ziņā šīs uzstāšanās
rada milzum daudz pozitīvu emociju. Lai nebūtu tikai eksaltēti patētiska jūsma,
pieminēšu, ka tomēr pietrūka kāda romantiska mūzikas instrumenta, necerot uz arfu, kāds
saksafona solo būtu derējis.
Kas ir laimīgs cilvēks? Atbildi uz šo, šķietami retorisko jautājumu sniedza
komplimentu teikšanas konkurss. Tas ir ģimnāzists, kurš pateicis komplimentu. Šī
spurainā doma ienāca prātā skatoties ne tikai uz Arti (2.A).
Superīgs bija fitnesa konkurss, jo superīgi bija tā vadītāji Elīna un Guntis. Teorētiskā
ķermeņa attīstības perspektīva tika iezīmēta ļoti precīzi. Tāds neliels sīkums
kā realizācija vien palicis.
Mūzikas konkurss lika šo rindu autoram pabrīnīties par šīs mūzas atpazīstamību un
mūsdienu jaunatnes kompetenci. Melodiju minēšanā viszinošākā bija "B"
kursu komanda, kuri sīvā cīņā pārspēja "A" komandu, kuru vadīja ģimnāzijas
dīdžejs Jānis. Tā, lūk, Jāni, šoreiz! Diskotēkās vajag paskatīties un paklausīties,
ko liec spēlēt!
Viktorīnā pārsteidzošs atklājums šo rindu autoram bija tas, ka Valentīna dienu
iedibinājis pāvests. "Dance group" palika vienīgais dejas elements šajā pasākumā.
Prasījās vismaz tango konkurss, bet kaut kas jāatstāj arī nākamajam gadam.
Sekstets neatkarīgi no repertuāra un notikuma ir nemirstīga ģimnāzijas vērtība. Zāle
dzīvoja līdzi, varbūt pienāks reiz tie laiki, kad arī dziedās līdzi.
Komandu cīņā uzvarēja humanitārie kursi, bet balvas tika visiem. Mīļš paldies A/S
"Preiļu Siers" direktorei Elitai Šņepstei, veikaliem "Afrodītes dārzs"
un "Salanga", kinoteātrim "Ezerzeme" par sponsorētajām balvām.
Izskatās, ģimnāzistiem sponsoru meklēšana un piesaistīšana padodas labāk nekā
direktoram. Jaunie nāk virsū, Eglīti!? Ko??
Visnotaļ patīkamo gaisotni kuplināja un Latvijas hokeja izlases neveiksmes vīraku
kliedēja disenīte.
Gaidot nākamo pasākumu,
J. Bergmanis, smalko aprindu hronists