Interesantāko eseju "Gada cilvēks 2002" fragmenti.

Patiesībā, šo titulu var piešķirt jebkuram cilvēkam, kas kaut ko ir darījis Latvijas labā, un ticu, ka tādu cilvēku ir daudz. Īstens savas valsts patriots cienīs un mīlēs savu valsti neatkarīgi no tā, vai tās vārds ir izskanējis pasaulē, vai arī lielākā daļa planētas iedzīvotāju nekad neuzzinās, kur atrodas šī valsts.

Bet, protams, vienmēr prieks par tādiem cilvēkiem, kas nes mūsu valsts vārdu tālāk pasaulē un dara to ar godu un prieku. Jāsaka tikai liels PALDIES viņiem. Arī Marijai un visiem citiem, kas mīl savu valsti, lepojas, ka dzīvo te, nes tās vārdu visā pasaulē. Nes Latviju savā sirdī.
Marta Potapova 3.D

Protams var jautāt, kas vispār jāizdara, lai kļūtu par "gada cilvēku". Atbildes nav. Nav noteikta plāna, pēc kura rīkojoties, var iegūt šo titulu. Katrreiz tas ir kas cits, bieži vien, kas nozīmīgs, pat valstiski svarīgs, bet reizēm - vienkārši kāds sasniegums, mākslas darbs, piedzīvojums. Šoreiz tas tā bija Eirovīzija.

Kā jau "maza, sīka, nabadzīga, nedroša un pieklājīga" tauta, latvieši labprāt vēlas dzirdēt Latvijas vārdu atskanam ārzemju radio un televīzijas pārraidēs lasīt par latviešu panākumiem starptautiskos konkursos un konkurences jomā vispār. Visi ir tik pārliecināti, ka Latviju nepazīst neviens cittautietis, ka pretējā pierādījumu saņem ar skaļiem aplausiem. Tagad Latvija būs pazīstama lielākajai daļai Eiropas, jo Latvija notiks t.s. "Eirovīzija".

Par to mēs varam ( un daudzi tā arī dara) pateikties M.Naumovai, jo tieši viņas izpildītais - atļaušos teikt - skaņdarbs (dziesma) ieguva pirmo vietu iepriekšējā Eirovīzijā. Piecas minūtes ilgs klusuma brīdis par godu šim notikumam. Tātad, šīs vērā ņemamās Eiropas līmeņa uzvaras dēļ šo dziedātāju tagad pazīst katrs latvietis (un ne tikai latvietis). Nu ko , varbūt tagad mūsu politiķi, sarunājoties ar citvalstu vadošajiem darbiniekiem, neteiks nedaudz vainīgi un atturīgi, ka Latvija ir neliela valsts pie Baltijas jūras. Tagad viņi varēs gana lepni paziņot: "Valsts, kurā 2003. gadā notika Eirovīzija!" Nē, lepnuma mums netrūkst, mēs tikai to slēpjam... un tāpēc no malas droši vien šķietam diezgan kompleksaini. Protams, nebūtu slikti (pat ļoti labi tas būtu, lai cik nepareizs arī nav šis teikums) uzvarēt arī nākamajā Eirovīzijā.. Ja tā notiktu, nebūtu ilgi jādomā, ko iecelt par 2003. gada cilvēku.
Jānis Elsts 3.D

Pārdomas par Latvijas gada cilvēku 2002.

Gada cilvēks... Laikam jau tas varētu būt cilvēks, kas veicis ko īpašu Latvijas labā, kas caur saviem darbiem vai vārdiem licis pasaulei izrunāt vārdus,, Latvija'', ,,latvietis'', varbūt pat pameklēt kartē to mazo punktiņu, ko mēs lepni dēvējam par savu Latviju.

Gandarīti var būt politiķi ar bijušo ārlietu ministru Induli Bērziņu priekšgalā, jo Latvija taču sagatavota. lai iestātos Eiropas Savienībā un NATO. Marijas Naumovas pārliecinošā debija Eirovīzijā miljoniem skatītāju likusi izrunāt mūsu zemes vārdu. Latvijas prezidenti pazīst un ciena ne tikai Eiropā, jo ar savu pašcieņu, zināšanām, gudrību, sievišķīgo šarmu pratusi atstāt labu iespaidu par valsti, kuru pārstāv. Nav jākaunas arī mūsu mūziķiem, sportistiem, zinātniekiem, baleta un operas māksliniekiem, kuri atkal un atkal apliecina, ka arī mazās valstīs ir talantīgi, gudri, radoši cilvēki. Bet kā kļūt par gada cilvēku? Kā panākt to, lai tu būtu labākais, gudrākais, varošākais, lai tevi ievēro starp simtiem citu ne mazāk gudru, radošu, talantīgu cilvēku? Vai ir jābūt īpašam? Izredzētam?

Lai sacenšas gudrākie, talantīgākie, labākie. Ko nu mēs, parastie ierindas pilsoņi. Ne mums tādas izglītības , ne amatu, ne talantu. Tā domā (ja vispār par to aizdomājas) tūkstošiem cilvēku.

Tā varbūt arī domāja arī Aleksandrs Zeicermanis, līdz tai liktenīgajai dienai šoruden, kad Maskavas kultūras namā viņš kopā ar vēl 700 cilvēkiem nolēma "jauki pavadīt vakaru". Līdz tai dienai, kad trīs rīdzinieki mums atgādināja, kas terorisms, kaut arī netieši, ir atnācis arī līdz mums. Šais dienās visa Latvija sekoja notikumiem Maskavā, vēl jo vairāk tāpēc, ka tur atradās arī mūsējie - Latvijas pilsoņi. Drosme, savaldība, prasme rīkoties ekstremālā situācijā, spēja saglabāt aukstasinību un atbalstīt tuvākos raksturo šo cilvēku. It kā jau pavisam parasts puisis, es pat nezinu, kas viņš ir pēc profesijas, ar ko nodarbojas, bet laikam tas nav būtiski. Tomēr es ar apbrīnu vēroju viņa uzstāšanos televīzijā pēc tam, kad viss bija galā. Droši vien daudzi cilvēki iedomājas arī sevi šādā situācijā. Vai izturētu? Vai nesalūztu?

Ne jau par to ir runa. Varbūt kāds man iebildīs un teiks, ka nekas jau tāds nav izdarīts, lai uzreiz nominētu Aleksandru par gada labāko cilvēku. Nu, it kā jau nav. Bet varbūt šis gadījums liek aizdomāties par to, ka jebkurā brīdī jebkurš var atrasties tādā situācijā, kad no mums netiks prasīti ne tavi talanti, ne kādas augstskolas diploms tev kabatā, kad, kad viss būs atkarīgs tikai no tevis kā cilvēka, no tavas godprātības, sirdsapziņas, pārliecības, izturības. Viņš varēja krist histērijā, mēģināt bēgt, un tad mēs dzirdētu, cik Latvijā bailīgi un histēriski cilvēki. Viņš varēja mēģināt pievienoties teroristiem, lai glābtu savu ādu, tad mēs dzirdētu, ka Latvijā dzīvo nodevēji. Bet nē, šis drosmīgais puisis nedarīja neko tādu, viņš vienkārši izturēja Par to es viņu apbrīnoju. Apbrīnoju vairāk nekā kādu politiķi, mūziķi vai zinātnieku. Šis cilvēks vienkārši parādīja savu gara spēku un izturēja šo smago pārbaudījumu.

Tāpēc viņš ir mans gada cilvēks, un es uzskatu, ka Aleksandrs Zeicermanis šo pārbaudījumu ir goda izturējis un ir pelnījis šo pagodinājumu kļūt par Latvijas gada cilvēku 2002.
Marta Ukstiņa 3.D