1. maijs – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena.
1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas pamatlikuma – Satversmes izstrādāšanai 1920.gada aprīlī brīvās un vispārējās vēlēšanās tika ievēlēta Satversmes sapulce. 1.maijā jaunievēlētais parlaments sanāca uz savu pirmo sēdi, kurā par sapulces prezidentu tika ievēlēts Jānis Čakste – viņš pildīja arī Valsts Prezidenta funkcijas. Satversmes sapulce savas darbības laikā pieņēma daudzus Latvijas attīstībai svarīgus likumus: par valsts simboliem un himnu, par agrāro reformu u.c. Latvijas Satversme tika pieņemta 1922.gada 15.februārī. Saskaņā ar Satversmi tā paša gada oktobrī tika ievēlēta 1. Saeima un Satversmes sapulce beidza savu darbu.

4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena.
1989.gadā trīs Baltijas republiku vadošās tautas nacionālās atmodas kustības – Tautas frontes bija uzņēmušas kursu uz pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu.
1990.gada 18.martā Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās uzvaru guva Latvijas Tautas fronte. PSRS vadība un daži politiskie spēki Latvijā bija naidīgi noskaņoti pret neatkarības centieniem. Aprīlī PSRS prezidents M.Gorbačovs, apspriežot jautājumu par Latvijas valstiskās suverenitātes atjaunošanu ar Latvijas Augstākās padomes deputātiem, piedāvāja Latvijai neatkarību atgūt saskaņā ar PSRS likumiem, t.i., veidot Latvijas attiecības ar PSRS uz konfederācijas pamata. Taču Latvijas Tautas frontei šāds risinājums nebija pieņemams.

Pirms jaunievēlētās Augstākās padomes sanākšanas uz pirmo sesiju tika daudz diskutēts par to, kādu neatkarības deklarāciju pasludināt. Tolaik Lietuva jau bija pasludinājusi pilnīgu neatkarību, bet Igaunija – pārejas periodu uz neatkarību. Diskusiju rezultātā tika pieņemts variants par neatkarības atgūšanu, nosakot pārejas periodu.

1990.gada 3.maijā Augstākā padome sanāca uz savu pirmo sesiju. Par Augstākās padomes priekšsēdētāju ievēlēja Anatoliju Gorbunovu, bet par viņa pirmo vietnieku Tautas frontes priekšsēdētāju Daini Īvānu. Nākamajā dienā – 4.maijā notika balsošana par Neatkarības deklarāciju. Pirms balsošanas neatkarības pretinieki – 57 frakcijas „Līdztiesība” deputāti demonstratīvi atstāja zāli. Par Deklarāciju nobalsoja 138 deputāti.

Deklarācija pasludināja, ka „Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir LATVIJAS REPUBLIKA, saīsināti – LATVIJA”. Deklarācija atjaunoja svarīgākos Latvijas Republikas 1922.gada Satversmes pantus: 1., 2., 3. un 6. Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai tika noteikts pārejas periods, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu.

Deklarācijas pieņemšanas laikā pie parlamenta ēkas kuplā skaitā sapulcējusies tauta apsveica Deklarācijas pieņemšanu ar saucieniem „Lat-vi-ja, Lat-vi-ja”, deputātiem veltot ovācijas. Tūkstošiem cilvēku pie televizoru ekrāniem vēroja tiešo translāciju no Augstākās padomes un ar satraukumu skaitīja „par” nodoto balsu skaitu. Prieka asaras un gaviles bija šīs svinīgās un neaizmirstamās dienas vispārējā noskaņojuma pamatā.

Maija otrā svētdiena (šogad – 8. maijs) – Mātes diena.
Mātes dienas svinēšanas tradīcija aizsākās 20.gadsimta sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs. Šīs dienas svinēšanu ierosināja Anna Džervisa. 1906.gada 8.maijā bija mirusi viņas māte. Klusi kopā ar draugiem viņa 1907.gada maijā pirmo reizi svinēja Mātes dienu. Tā Annai radās doma par Mātes dienu un viņa aicināja vietējās draudzes un sabiedrību arī atzīmēt šo dienu nākamajā gadā. Aicinājums atrada dzirdīgas ausis. 1914.gadā maija otro svētdienu Amerikā izsludināja par oficiāliem svētkiem. Izplatījās tradīcija Mātes dienā apmeklēt to dievnamu, kur katrs bērnībā gājis kopā ar māti, un tur uz altāra nolikt ziedus kā pateicību savai mātei par audzināšanu.

Līdzīgi Mātes dienu svin arī Zviedrijā, Dānijā un citur, kur šos svētkus atzīmē galvenokārt baznīcā.
Latvijas Republikā 1920.- 1930.gados šo dienu atzīmēja kā ģimenes un mātes dienu, uzskatot, ka stipra ģimene vispirms ir mātes nopelns.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmo reizi Mātes dienu oficiāli svinēja 1992. gadā.

8. maijs – Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.
1945.gada 8.maijā nacistiskā Vācija parakstīja aktu par kapitulāciju. Eiropā beidzās Otrais pasaules karš (1939 – 1945).

2.pasaules karu izraisīja nacistiskās Vācijas tieksme revidēt Versaļas līgumu un Ādolfa Hitlera pasaules kundzības plāni. Rietumu valstīm neizdevās ar miermīlīgu politiku novērst Vācijas agresiju, kā rezultātā izraisījās sešus gadus ilgstošais karš, kura militārās operācijas aptvēra 61 valsti. Tikai kopīgas darbības rezultātā antihitleriskajai koalīcijai jeb sabiedrotajiem – ASV, Anglijai, Francijai un PSRS izdevās panākt pārsvaru pār fašistiskās Vācijas militārajiem spēkiem un piespiest to kapitulēt.

2.pasaules kara laikā daudz traģisku notikumu piedzīvoja latviešu tauta un tās kaimiņu tautas. 1940.gadā Latvija, Lietuva un Igaunija zaudēja neatkarību. Daudzi latviešu karavīri krita, cīnoties divu karojošo lielvaru – Vācijas un PSRS armijās. Viņi, tāpat kā karā bojā gājušie civiliedzīvotāji, ir 2.pasaules kara upuri. 8.maijā tiek atzīmēta šo cilvēku piemiņas diena.

9. maijs – Eiropas diena.
1986.gada 9.maijā – Robēra Šūmana 100.dzimšanas dienā, lai godinātu viņa ieguldījumu Eiropas apvienošanā, Eiropas Kopiena nolēma šo dienu pasludināt par Eiropas dienu. Sīkāku informāciju lasiet www.esia.gov.lv

Natālija Pīzele, vēstures skolotāja