Salidojums - vieta, kur visiem savākties, satikties, papļāpāt ar dzīvi, iedzert, (var lasīt arī priedēkli pie) un galvenokārt jau parādīt, ka esam mainījušies... Vieta, kur satikt tos, kas varbūt pa 3 gadiem jau paspējuši apnikt...

Šoreiz nedaudz nevis par pasākuma svinīgo daļu, bet gan tieši par aizkulisēm...
Šī gada pasākums uz pagājušo gadu salidojuma fona izcēlās ar jaunāko tehnoloģiju pielietojumu un pasākuma režisora domas tālo lidojumu. Piemēram, šogad tika veikta visu ieradušos ģimnāzistu reģistrācija, arī vestibila noformējums bija oriģināls. Vārdu sakot, visi tie, kas šo pasākumu šogad neapmeklēja, tagad drīkst nožēlot to, ka nav ieradušies.

Pirmoreiz plašākai publikai izskanēja jaunā himna. Esošajiem ģimnāzistiem, it sevišķi fukšiem, pret jaunās himnas ieviešanu, acīmredzot, nav nekādu iebildumu, tomēr absolventu sejās brīžiem pavīdēja arī nepatikā saviebtas grimases. Nu, kā nu kuram tā gaume...

Šogad jāuzteic pagājušā gada 3.D kurss, kas 2. daļā uz visu fona izcēlās ar to, ka bija ieradies gandrīz pilnā sastāvā - vēl joprojām nav noskaidrota neieradušās indivīda atrašanās vieta! Domāju, daudzu ieradušos viesu sejās smaidu iededza absolventu pašdarbība balles beigās - karaokes versijā izpildīto Aināra Mielava dziesmu "Ai, jel manu vieglu prātu" varēja nosaukt arī par šī vakara dejuzāles hītu. Tā turēt, jaunie talanti!!! Lieki piebilst, ka šī dziesma atbilda šai situācijai.

Pozitīva bija arī absolventu nepiespiestā gaisotne, ko diemžēl nevarēja novērot skolotāju pusē... Domāju daudzus sarūgtināja balles pāragrā beigšanās. Laikam tās Holivudas bulvāru cienīgās scēnas darīja savu. Pēc salidojuma kādai palika atmiņā sāpošas kājas, citiem (kā nu kurā gadījumā) draudzīgie vai lepnie kursabiedri, citiem atkal galvassāpes otrā rītā... Vismaz prieks par to, ka mūsu skolai ir tāda tradīcija. Cerams, ka pēc šī gada tradīcija nepārtaps par bijušo un vairs nenotiekošo tradīciju. Cerēsim un gaidīsim, ka ar jums tiksimies arī nākošgad... : )