Šķiet, ka vētra ap PVĢ himnu vēl nav norimusi. Nevar gan īsti saprast, vai tā ir dažu dedzīgu diskutētgribētāju vaina, vai arī tiešām tauta ir norūpējusies. Lai nu kā, atļaušos izteikt savu pusoficiālo viedokli, mēģinot pasvītrot dažas nianses, kurām, manuprāt, nav pievērsta pienācīga uzmanība.

Un būtiskākā no tām: kādēļ vispār bija jānomaina himna. Himna bija jāmaina, un tas, manuprāt, ir neapspriežams jautājums. Šodien, kad autortiesību aģentūras ar pilnu krūti aizstāv mākslas darbus, pat idejas "aizņemšanās" ir krimināli sodāms pārkāpums - tā vienkārši ir zādzība, lai cik nevainīga un aiz kādiem motīviem izdarīta. Mani pārsteidz tas, ka tieši daudzi absolventi, kuriem, augstskolās rakstot kursa- u. c. darbus, atsaucēs jānorāda katrs citēts vārdu savienojums, to ignorē. Nav jau runa par to, ka ieradīsies Al Bano un pieprasīs honorāru par katru dziesmas atskaņošanas reizi, bet par to, ka, šo dziesmu dziedot, mēs darām divas, manuprāt, nesavienojamas darbības reizē: godinām savu skolu un apzogam pasaulslavenu mūziķi. Lieki piebilst, ka- ņemot vērā PVĢ statusu- darām to valsts līmenī.

Tad otrā plānā, bet ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka tas bija dubultais (vai trīskāršais ,vai n-kāršais) plaģiāts. Neuzskaitīšu visas tās reizes, kad kādam labpaticis šai melodijai pielikt attiecīgai vajadzībai atbilstošus vārdus; zīmīgi gan, ka parasti tas darīts ar humora pieskaņu un vienreizējai lietošanai. Kā labdabīgs joks skan arī pirmais mūsu himnas variants, kāpēc ne? Taču nekas vairāk par joku veselā rindā tādas pašas raudzes sacerējumu tas nav, pie tam atkārtots joks nav joks.

Tātad himna a la Felicita bija jāatceļ. Jautājums bija- vai mēs spējam radīt jaunu, oriģinālu dziesmu. Izrādījās, ka varam. Himnas teksta izvēlē (balsošana notika ne tikai i-netā, bet arī tieši- skolā, kursiem izskatot iesniegtos variantus) tika izvēlēts 1 variants no 3.

Kādai jābūt mūsu himnai/ kāda ir jaunā himna. Te, protams, grūtāk operēt ar objektīviem faktoriem. Bet tomēr. Kas pēc būtības ir himna?- goda, pieķeršanās u.c. pozitīvu jūtu apliecinājums tās adresātam. Katram, protams, var būt sava izpratne par to, kā savas jūtas izrādīt. Ar humoru, filosofiski, ar melodrāmas elementiem... Galvenais, manuprāt, tomēr- ka vārdi nāk no sirds, no paša runātāja- ka tā nav slēpšanās aiz zināmiem jokiem, žonglēšana ar citātiem vai tml. Ģimnāzijai būtu jādod prasme, ja ne dzejot, tad izteikt vārdos domas. Un jaunā himna to apliecina. Pat ja tā būtu vissliktākā dziesma uz pasaules (atļaušos piebilst, ka man gan patīk šī dziesma gluži labi), tā vienalga būtu labākais, kas mums var būt. - Preiļu Valsts ģimnāzijas radošā potenciāla apliecinājums un spogulis.

Un vispār- vai skolā notiek arī kaut kas labs? Kāpēc tik reti var dzirdēt/lasīt sajūsmu, pārspriedumus par kādu izdevušos lietu, bet par fēleriem tiek aizrautīgi runāts mēnešiem?

Inga Surgunte, PVĢ ārpusstundu aktivitāšu koordinatore