1. pasaules karam beidzoties (1918. gada 11. novembris), latviešiem radās iespēja proklamēt savu valsti. Taču jaunizveidotajai valstij vēl bija daudz ienaidnieku, pret kuriem risinājās brīvības cīņas visu 1919. gadu. Vācijas armija nesteidzās atstāt Latvijas teritoriju un, 1919. gada septembrī apvienojoties ar Rietumkrievijas armiju Bermonta vadībā, 8. oktobrī sāka jaunu uzbrukumu Rīgai.

 

Nodevīgais uzbrukums saviļņoja un vienoja visus latviešus: jauni un veci stājās cīnītāju rindās. Cīņas gara stiprināšanai liela nozīme bija Raiņa darbam „Daugava”, kuru kāds dzejnieka draugs bija atvedis no Šveices uz Rīgu. Šajā darbā Rainis jau vairākus gadus pirms Latvijas tapšanas bija paredzējis un apdzejojis Latvijas valsts izveidošanu un brīvības cīņas. Otrs darbs, kurš ārkārtīgi ietekmēja latviešu tautas domas un jūtas šajās izšķirošajās dienās, bija Andreja Pumpura varoņeposs „Lāčplēsis” (1988). Lai mobilizētu visus iedzīvotājus steigties tēvzemei palīgā, skanēja aicinājums: „Melnais bruņinieks atkal nāk! Pie ieročiem! Uz pēdējo cīņu!”.

 

1919. gada 3. novembrī sākās latviešu uzbrukums bermontiešiem, to ievadīja sabiedroto (angļu un franču) flotes uguns. Niknās cīņās bermontiešu pretestība tika salauzta un viņi atkāpās no Rīgas. 11. novembra rītā Rīgas baznīcas zvani vēstīja, ka Pārdaugava iztīrīta no ienaidniekiem un Daugavas abi krasti atkal ir latviešu rokās. Tajā dienā – Latvijas valsts visgrūtākajā cīņu dienā – nodibināja Lāčplēša kara ordeni ar devīzi: „Par Latviju!”. To piešķīra par izciliem varoņdarbiem kaujas laukā. 11. novembri pasludināja par Latvijas armijas svētku dienu – Lāčplēša dienu.