Igauņu tauta, tāpat kā latvieši, no 13.-20.gadsimtam atradās svešu zemju jūgā un tikai impēriju sabrukums 1.pasaules karā deva iespēju arī igauņiem proklamēt savu valsti.
Pirmajā pasaules karā karadarbība Igaunijā nenotika. Pēc monarhijas gāšanas Krievijā (1917.gada februārī) igauņu nacionālistiem izdevās pārliecināt Pagaidu valdību, ka Igaunijai, tāpat kā Somijai (pasludināja neatkarību 1917.gada decembrī), ir nepieciešama autonomija. 1917.gada maijā Estlandē, kurā tika apvienotas visas igauņu apdzīvotās zemes, tika ievēlēta Zemes padome.
Pēc Krievijas boļševiku oktobra apvērsuma Estlandē mierīgā ceļā varu pārņēma komunisti. Taču 1918.gada februārī vācu karaspēks atsāka uzbrukumus un iegāja Estlandē.
Dienu pirms vācu armijas ienākšanas Tallinā 1918.gada 24.februārī Zemes padomes vecākie pasludināja Igaunijas neatkarību. Vācija Igaunijas neatkarību atzina tikai 1918.gada 13.novembrī pēc novembra revolūcijas un monarhijas krišanas Vācijā.
Komunistu ietekme Igaunijā bija mazāka, tāpēc te nenotika tik sīvas brīvības cīņas kā Latvijā, Sarkanā Armija atstāja Igauniju jau 1919.gada aprīlī. Tāpēc valstiskuma veidošana Igaunijā sākās agrāk kā Latvijā igauņi jau 1920.gadā pieņēma konstitūciju.
Natālija Pīzele, vēstures skolotāja