(Ka?)
Bez gurduma un aizvainojuma, bez miera, bez saprašanas, bez mēra, bez prata, ar sirdi, bez ietvara, bez vitamīna C un hematogēna, bez jaunības, bez vecuma, bez laika, klusuma, bez skaļuma, bez naudas un dūraiņiem, ar kājām, bez ceļa.

(Ko dara?)
Slēpdamies aiziet līdzi ziemai uz pavasari, bola acis kaķim zem astes, atnāk neaicināts, (ne)gaidīts, izmet vitamīnu renstele, saliek mozaīku no sarkaniem trīsstūriem dzeltena pļava, pieklauvē pie izkusuša loga, ka neprātīgs un uzcep sev vēršaci.

(Kas?)
MILESTIBA (vīriešu dzimte, ceturtā deklinācija).

Evija Spule

Jānis Anspaks

Kitija Balcare

Andrejs Jubels

Viegls vējiņš tavos matos,
Laiks zibenīgi skrien,
Kad esam kopa blakus -
Tik divi, divi vien.

Es jutu tavu elpu,
Tā sirdij trīsēt liek.
Un mēness gaismas zeltu
Nakts dod, un tā mums tiek!

Debess mala gaismas stars
Liek naktij projām iet,
Uz savu pusi aiziet katrs...

Bet sakums nenozīmē beigas,
Riet saule,
Diena atkal projām steidzas...

Oksana Kirsanova

Es mūžam Tevi neaizmirsīšu,
Jo es mīlu Tevi!

Atceros to, ka staigājam abi,
Sēdējam, vērojam saulrietu klusi.
Man paliek skumīgi, atceroties to,
Jo zinu - vairs nebūsim kopa!

Es cenšos atminas slāpēt ar citu,
Bet sāpīgāk paliek,
Jo atminas vel vairāk nāk virsu.

Es nespēju eksistēt, nespēju nejust,
Es velētos no šis pasaules pazust,
Aiziet prom tur, kur nav neviena,
Tur, kur nav pat tukšas sienas.

Es mīlēju Tevi
Un mīlēšu mūžam!

Mārtiņš Vilcāns

Garas naktis, īsās dienas,
Jo garākās stundas!

Mīlas pilna ir šī nakts,
Rūgtuma un asaru!

Dzīve un paradīze,
Nāve un cietoksnis!

Acis un sirds patiesi redz!

Ne mūžība, ne realitāte nespēs mūs šķirt.
Mes esam šis pasaules simbols.
Ka ūdens un rāma upe,
bet tai paša laika
krāčaina patiesība.

Diana Andrejeva

Tumsa koki nežēlīgi lokas,
Lietus nomācoši kapa.
Paveros es augša lielas mokas,
Atkal esi tu ar citu kopa!

Liega mūzika tur klusi skan,
Mīlas čukstus manas ausis tver.
Greizsirdība pastāvīgi ausis skan,
Dvēsele jau ienaids durvis ver.

Uzruna kāds mani balsi mīksta,
Seja tai, ka dievietei.
Varbūt šī būs tā īstā,
Tai ir jābūt sapņu sievietei.

Gatis Ruža

Viņš dzīvo tirgus laukuma
Un katru dienu spēlējas ar baložiem...
Viņš strādā garlaicīgu darbu
Un diendienā min vienu un to pašu slieksni
Viņš tusē...
Viņš dzer...
Viņš neklausās citos

Viņš skumjas pieri rauc
Un savaldzina vājas dvēseles...

Viņš nerunā latviski...
Viņš slikti dzied...

Viņam nospļauties par mani...

Taču katru nakti, ka eņģelis viņš nāk pie manis,
Viņš izvada mani pa visiem parka soliņiem
Un liek dzert alu visos krogos...

Viņš neraud...
Viņš ķer kreņķi...
Viņš ir riktīgs vecis...

Mans Preiļu eņģelis.

Jolanta Rusina

Stāsts - mīlas.

Donats Akasi'ko bija jauneklis. Neparasts jauneklis. Viņa vecāki bija dikti bagāti. Tēvs bija loti veiksmīgs un bagāts miljonār magnāts, bet māte tikai sēdēja abiem uz kakla. Donatam bija viss, par ko citi varētu sapņot savos vissapņainākajos no saviem sapņainākajiem sapņiem. Viņš dzīvoja varen maktīga mājā ar elegantu skursteni, baseinu priekš bērniem, ar daudziem pūkainiem paklājiem pa visurieni apkārt, fitnesa zāli, kasešu magnetolu, izsmalcinātiem aizkariem no zelta un mazu istabiņu ar izpolsterētam sienam - priekš atpūtas. Donatam loti patika drēbes ar daudz un lielam kabatām. Viņš bija loti vispusīgs jauneklis un kādas ekskursijas laika bija redzējis īstu dzīvu govi. Taču pienāca laiks, kad Donats saprata, ka viņam šāda dzīve nepatīk. Viņam bija apnicis buržuāziskais dzīves stils. Ikdienu pelēkais rutins viņu bija nomocījis gauži vārgu. Donatam loti nepatika meli un liekulība, kas valdīja augstajās aprindas. Jauneklis prātoja, ko darīt - iesaistīties politika, nopirkt katlu ar caurumiem, lai var pagatavot makaronus, vai ņemt savas pauniņas un lāpstu par plecu un doties pasaule laimi meklēt. Donats nolēma bēgt no visa, kas viņu nomāc, un aizgāja dzīvot vienatne. Jauneklis iekārtojas darba kāda nelielajā picērija "Pie mums ir loti garšīgas picas" par ķekšu un nodevēju. Šefs Maigonis brīnījās, ka Donats ar visu spēj tik lieliski tikt gala, un beigas nolēma, ka tas ir viņa melno kedu dēļ. Jauneklis bija neaizsākami lepns par sevi, ka beidzot ir sācis dzīvot reālajā pasaule, un nauda, ko viņš saņem, ir paša pelnīta, un tā nav iegūta, paverdzinot lēto darbaspēku, kas raujas melnas miesas, lai pabarotu savus izsalkušos bērnus, ka to bija darījis viņa tēvs, kurš bija ticis stāvus bagāts, jo ne jau viņš pats pumpēja naftas pumpjus, kas palīdzēja iegūt naftu, kuru pārdot melnajā tirgu. Tēvs varēja nopirkt sev Rolls Royce - Phantom un Donatam Bentley - Continental R tāpēc, ka tas piestāvēja paša acu krasai. Donats katrai savai uzmeistarotai picai no olīvām salika sejas formu, jo viņam pietrūka cilvēka, kas būtu kopa ar viņu. Tā nu Donats rīvēja sieru, grieza šķiņķi, gludināja miklu un tīrīja ķiplokus, dungojot dziesmu - Ak, Tu mana ģeometriskā! Kādu dienu Donats ieraudzīja jauno apkopēju Liliju Pukainbumbiti. Viņai bija tādas kedas, ka viņam. Jauneklis juta, ka viņš nevar novērst skatienu no Lilijas. Kad apkopēja paskatījās uz Donatu, viņš juta, ka vēdera sažņaudzas kamols un nodomāja, ka nevajadzētu ēst tos beļašus. Puisietim meitene šķita neparasti skaista un apburoša. Varbūt tāpēc, ka tas acis bija, ka zvaigznes - viena augstāk, otra zemāk, un tā nemitīgi dziedāja dziesmu - Hip, Hop, La la la la la la! Lilijas kājas bija skaistas, ka stirniņai, un Donatam iešāvās prata dziesma - Aita, aita, ajit šur, nastovit tur stiuri... Meitene viegli piesarka, jo ari puisis tai patika. Donats metas palīdzēt berzt grīdu dziedot: I can be your hero babe, uz ko Lilija atbildēja ar Hip, Hop, La la la la la la, un atviegloti uzēda meistara darināto nepārspējamo virtuves brīnumu. Donats pārdomāja visu dzīvi. Pirmo reizi mūža tas jūtas mierīgs, atvieglots un pašpārliecināts. Bez šaubām tā bija mīlestība no pirmā acu metiena, un viņš saka dziedat - Love can be so much wonderfull, uz ko meitene atbildēja ar - Hip, Hop, La la la la la la! Ieklausoties sava sirds balsi, viņš saprata, ka dzīve nav jēgas bez mīlestības. Mīlestība piepilda mūsu sirdis un padara tas gaišākas. Vajag mīlēt sevi un citus. Ne mazāk svarīgi ir atrast savu īsto otro pusīti un sargāt, ka ari rūpēties par to. Nevajag laist garam šādu unikālu iespēju, jo galu gala mes visi esam tikai cilvēki, kas dzīvo tikai vienu dzīvi. Donats maigi saņēma Lilijas trauslo roķeli savas milzīgajās ķetnās un, lēnam ejot pa ielas vidu, vēroja zvaigznes. Lilija no priekiem iedziedājās - Hip, Hop, La la la la la la, uz ko laimīgais Donats atbildēja ar - Shut up, just shut up shut up! Tā nu viņi aizspurdza, ka lieli rozā pasta gulbji.

Jānis Jermolajevs

Elza Trizna

Tod, kod es vel beju pavisam jauns, tod tai eisti nasaprotu, kas tei lubesteiba taida ir. Tagad jau asu vacuoks, a vinolga atjagys par tu litu ir moz. Tai jau nav, ka nav pavysam, koc cik jau ir, i ar tu ari niula pasadaleiš.
Ļūbesteiba nav tikai tys, kū roda tymos zīpu operos; tys ir kaut kas taids, kū navar izsaceit vuōrdūs, izdzīdot dzīmēs, izzeimēt iz papeira voi kartona. Ļūbesteibu var saprast tikai tys cylvāks, kas tū pats ir izjutis i pīredzējis. Kotram tei pīnuok sovā laikā i vītā, i kotrs tū izjiut savaižok.
Voi jius zinit, cik gryuši ir puišam dait pi meilotos meitinis i pasceit "Es Tevi lubeju!", koc i ikša vyss vuoros i šytei patiseiba laužas uora...

Juris Vucāns

***

		Saltas dvēseles noklāj zemi baltu.
		Ja spētu, šai brīdī tavu laimi kaltu...
	Liekas- pasaule šonakt neaizmigs
	Un vārdi vairs nemaldīsies...
		Es saku paldies sāpēm,
		Jo tu man iemācīji, kā būt starp lietus lāsēm...
	Nebūs vairs svarīgs naids,
	Tava sirds man ceļu šķērsos...
		Sāpēs es tevi saukšu,
		Lai tu manu dzīvi jaunu austu...
	Negribu vairs būt tik tālu,
	Gribu just tavus pieskārienus!
		Nē, es negribu atvadīties,
		Es gribu sasildīties...
	Piedod, ka tikāmies tik vēlu,
	Ja spētu, es neaizietu...
		Zini- šoreiz viss būs savādāk
		Un vārdi šonakt skanēs maigāk...
	... un kādreiz viss būs beidzies,
		Bet vārdi paliks dvēselē ar skūpstu iegrebti...
	... un klusus čukstus tu dzirdēsi,
		Kur mana balss tev atkārtos:
			"Es mīlu tevi."

Kristīne Ancāne

K.A.R.M.E.N.A.

Bija februaaris, neatceramies gan preciizi datumu, leens vakars, dreeegns, un jau satumst, normaals solju platums , vilku krogs gala meerkjis. ejam iekshaa apraudziit draugus, viiri nu ies uz maajaam atpakalj steigties, parlaidaam skatu pari tam , kas notiek apkaart.. baigaiz bars, un jakas aizmuguree pakaartas-ar rokaam sniedzoties peec taaam, saakasirds staaties; palaidaam gar ausi paaris draugu peedeejaas fraazes, visa bilde miglaa, tikai tu asumaaa. skanja pazuud kautkur taaaaaaalu prom plashumaaa... kaa apseedaamies, taa sastingaam vismaz uz stundu. ko tur taa blenzhat ? - draugs mums jautaa mundri, kautko veel vinjs teica, bet to jau mees vairs nedzirdeejaam, vienkaarshi seedejaam, hipnootiski veerojot tavu deju. Izteelojaamiess, kaa pie tevis klaat ejam apstulbushaam sejaam galiigi! beigaas piegaajaam arii. jautaajaam- kaa iet, ko dari, kaa tevi sauc? karmena? mmm.. ljoti patiiikami =) muus sauc jaanis, artuurs, jurgjis, kalvis . mees taadi uztraukti! tu gan nee.. tu, taa viegli smejot, mums pateici - naakat dejot! mees arii gaajaam! un kopsh taa mirklja... AIIIIIIIIIIIMMMMMMMMMMM... tu jau zini- riiti parasti ir taadi kuutri; shodien gan savaadu pacilaajumu juutam, ieelpojam pilnas kruutis, paveramies caur loga ruuti, un viegli naak tas, kas agraak likaas gruuti. taalaak iiszinjas suutaam - kaa ar laiku? vakaraaa.. varbuuut kautko nebuuuut... galaa jautaajuma ziime, kools, iekava. turam rokaas telefonus, gaidaam kaa piekalti, bet atbildes kaa nau taa nau. esam apsveerushi tuukstoshiem variantu jau un ainu, kas vareetu buut ne taaa .. telefona vaina , vai nu , vai nu, vai nu... muusu vaina taaa! mees nezinaam, varbuuut taa ir energjija, ko tu mums nes! katraa zinjaa taa ir pirmaa reize muuuzhaaa, kad mees raxtaam taadus textus! varbuut taa ir ceriiba, vai driizaak iedvesma. un censhamies buut labaaki, nekaa esam. perinaam, shaubaamies… apkaart shaudaamies! mums ir aizkritis ciet, nevaram saprast, ko dariit, kur iet!?

Janis Zukulis
Kalvis Liepnieks
Arturs Gavars
Jurgis Vaivods