Preiļu mūzikas un mākslas skolas pūtēju orķestra koncertturneja Francijā.
2005. gada 12.- 28. aprīlis.
Ceļojuma piezīmes.

Fotogalerija: 1. daļa, 2. daļa, 3. daļa, 4. daļa,

Parīzes koru asociācijas „AIGA” sadarbība ar Latgales koriem preilēniešiem sen jau zināma- gan franču dziedātāji viesojušies pie mums, gan mūsu skolotāju koris vairākkārt devies piedziedāt Francijas koncertzāles. Šogad sadraudzība uzņēmusi jaunu pavērsienu- jaundibinātās Preiļu mūzikas un mākslas skolas direktors Alberts Vucāns pagājušajā vasarā, Normandijas kora viesošanās laikā, izsaka piedāvājumu nākamajās apmaiņas programmās iesaistīt skolas pūtēju orķestri; franču draugi, noklausījušies skolēnu koncertu, ar prieku piekrīt. „AIGAS” prezidentu Bruno Davio un Sevras mūzikas konservatorijas direktoru Žilbēru Vildjē tā iespaido jauno mūziķu sniegums- kā izpildījuma kvalitāte, tā sevis pasniegšanas veids- ka un viņi ar aizrautību uzsāk ne tikai turnejas organizēšanu, bet arī latviešu valodas apguvi...

Pēc vairākiem mēnešiem, šī gada 12. aprīļa novakarē pie mūzikas skolas durvīm pulcējas jaunie orķestra dalībnieki un viņu pavadītāji. Lielākai daļai no braucējiem šis būs pirmais brauciens ārpus Latvijas, tālākais orķestra izbraukums bijis uz Jēkabpili, tādēļ nav grūti saprast pacilātos jauniešus un norūpējušos vecākus. Taču pieredzējušie Rīgas šoferi operatīvi sakārto instrumentus un koncerttērpus, tiek pārbaudīts, vai katram līdzi ir pase, un ceļojums var sākties. Jāteic, ka sākotnējais satraukums tiek pārvarēts ātri- Toma un Džerija piedzīvojumi smīdina visu autobusu un jau pirms Lietuvas robežas, ko sasniedzam dziļā naktī, ir veiksmīgi apgūta karstā ūdens iegūšanas, tualetes lietošanas, gulēšanas un, protams, robežu šķērsošanas sistēma, tā ka, ar skaļām ovācijām iebraucot pirmajā ārvalstī, visi ir veiksmīgi izgājuši iniciāciju ceļotāju kārtā, un tagad patiešām ir gatavi jauniem iespaidiem un negaidītām situācijām.

Caur Lietuvu braucam neapstājoties, visu nakti un vēl nākamo dienu, 13. aprīlī ap pusdienu iebraucam Polijā. Tikai benzīntanki ir mūsu īsās pieturas, tajos, vērojot cilvēkus, iekārtojumu un veikaliņos nopērkamās preces, pamazām sākam izjust tuvošanos Eiropas senajam kodolam, kas ir pārtikušāks, mierīgāks, krāsaināks. Pat daba paspilgtina šo iespaidu: Latviju atstājot, dažviet vēl bija redzamas sniega pēdas; sākot ar Poliju, apkārt mums ir silts, ziedošs pavasaris- māllēpenes un pienenes pļavās, milzīgi ziedoši krūmi pilsētās un ziedu vāzes gandrīz katrā benzīntanka kafejnīcā. Pamazām pārņem ceļotprieks- prieks redzēt un baudīt ieraudzīto.

Mūsu pirmā ilgākā apstāšanās- Vrotslavā. Te pēc autobusā pavadītas nakts atpūtīsimies viesnīcā. Bet pirms naktsmiera četras stundas pavadām klejojumos pa pilsētu, kas izrādās neizsmeļama savā arhitektūras krāšņumā. Labāku Polijas vizītkarti grūti iedomāties, tā šķiet īsta baznīcu galvaspilsēta- to torņi paceļas viens pēc otra, kad esi tikko iznācis no vienas krāšņas katderāles, nākamā iela tevi pārsteidz ar vēl vienu, vēl majestātiskāku, vēl greznāku un svinīgāku, vai, gluži pretēji, pavisam negaidot, pamanīsi pie stiklota lielveikala piekļāvušos nelielu, pieticīgi pelēku baznīciņu, kuras logos deg sveces un iekšā skan ērģeles. Šovakar dievkalpojumi notiek visās Vrotslavas baznīcās; gotikas slaidajos, augstu debesīs iedurtajos torņos un moderni dzelžainajos, pēc eifeļtorņa līdzības konstruētajos skan zvani un dažviet, to logos izkārti, augstu virs pilsētas plīvo koši dzeltens plīvuri. Nesen mūžībā aizgājušā pāvesta Jāņa Pāvila II dzimtene rāmā svinīgumā atceras dēlu, biedru, tēvu. Tās nav sēras- autobusu pieturās visā valstī iestikloti plakāti ar apcerīgi smaidošu pāvestu un viņa aicinājumu uz mīlestību; baznīcās un to tuvumā viņa fotogrāfija atrodama milzīgos sarkanu ziedu kārtojumos; poļi, uzvalkoti biroju darbinieki ar portfeļiem un jaunieši ar drediem un ātriem velosipēdiem, sanāk savas pilsētas baznīcās uz gaišu piemiņas brīdi, visas baznīcas, kurās paspēju šovakar ieiet, ir pilnas cilvēku un patiesas ticības. Tas asi kontrastēs ar Vācijas un Francijas dievnamiem, kas, protams, neatpaliek savā krāšņumā, bet sen jau zaudējuši savu dziļāko reliģisko nozīmi- pat mises laikā tūristi riņķo pa tām neapstājoties, fotoaparāru uzzibsnījumos nelielās draudzes turpina novecot un izzust kā ķermeniskā, tā garīguma nozīmē. Bet Vrotslavas baznīcās nav iespējams ienākt kā mākslas vēstures muzejā, tajās vienmēr kāds lūdzas tik koncentrēti pievērsies altārim, ka tūdaļ jāatmet sienu un griestu pētīšanas nodomi un jāļaujas dievišķā piedzīvošanai te un šajā mirklī.

Atgriežoties viesnīcā pa citiem ceļiem, pilsēta atklāj vēl dažus savus dārgumus- vairākas strūklakas un klasicisma stilā apbūvētus uzkalnus, kur, pārvietojoties pa balta akmens balkoniem un terasēm no augšas noskatīties uguņu iedegšanos naksnīgajā pilsētā. Ķirši zied pilnā sparā un piesmaržo pat dzīvākās satiksmes ielas. No darbiem un baznīcām nākošie cilvēki reizē ar mums dodas pie miera.

Nākamā diena, 14. aprīlis, uzdāvina jaunu piedzīvojumu- astoņas stundas pavadīsim Drēzdenē. Cita valsts, citi ļaudis, citas domas. Siltā, ziedošā Drēzdene pilna ar tūristiem šortos un ar fotoaparātiem kaklā, droši vien arī mēs izskatāmies tāpat. Irina stāsta, ka, tikko ienākot vecpilsētā, dzirdējusi kādu lamājamies sulīgā krievu valodā; saldējumu tirgo tumsnējs kosmopoplīts, slavēdams savas preces jaukumu visās iespējamās valodās. Grūti nojaust, ko domā Drēzdene pati, viens gan ir skaidrs- viņa joprojām atceras karu. Pastkaršu stendi pilni izpostītās pilsētas fotogrāfijām, kur gruveši klāj neticamas platības, starp sadragātiem skursteņiem un klozetpodiem mētājas domīgo himēru skuptūras, kas kritušas no pašiem augstākajiem baznīcu torņiem. Ar katru jaunu apmeklējumu var redzēt, kā pilsēta atdzimst, pamazām atgūstot kultūras mekas dzīvīgumu. Vēl pats pilsētas ķermenis nav atveseļots- opera, tiesu nams, Zwinger pils, baznīcas, skulptūras ielās... glabā mazu un lielu ložu pēdas un uguns atstāto nokvēpumu, toties daba nupat tikusi galā ar ziemu, tādu ziedēšanu kā šeit neredzēsim vairāk nekur- visdažādāko veidu un krāsu tulpēs burtiski grimst gan vecpilsētas ieliņas, gan plašie tirdzniecības bulvāri, un tad vēl daudzas citas puķes un kupli, ziedoši krūmi, kuriem nevaram atminēt vārdus, bet viskrāšņākais no visiem- magnolijas koks, kas kā lielām rozā ūdensrozēm uzziedējis kādā baznīcas dārzā, garāmgājējiem uz brīdi aizsitot elpu ar savu skaistumu un saldo smaržu. Mūsu maršruti pilsētā ir dažādi, meitenes dodas vairākkārt pa daudzajiem tiltiem pār upi un atpakaļ un priecājas par atovadītāju sveiciensignāliem, daži ienirst slavenās Zwinger gleznu galerijas renesanses bagātībās, tiek izstaigāti arī tirdzniecības centri, secinot, ka ar nebūtiskām niansēm arī Latvijā varam justies kā eiropieši, modes diktāts, pat vadošie veikalu tīkli ir tie paši, vienīgi pie mums tiem nav tāda vērienīguma un spožuma. Piemēram, Zara apģērbu veikalā, kas nesen atvērts arī Rīgā, Drēzdenē atradām tos pašus modeļus, tikai ar vairāk un drosmīgākām variācijām, un Rīgā neredzētu īpaši dārgu kleitu piedāvājumus, kas Latvijas pircējām laikam pagaidām nebūs pa kabatai. Tā nu savākušies praktiskus un radošus iespaidus, atkal satikāmies autobusu stāvvietā, lai dotos tālāk, lai miegā, bez apstāšanās un pasu kontroles (!) šķērsotu Francijas robežu.

15. aprīlī esam beidzot Francijā, mūsu pirmais galapunkts- Burgundijas ciematiņš Domecy sur Cure, te notiks arī pirmais orķestra koncerts. Bruno izvēlējies šo vietu personisku, sirsnīgu apsvērumu dēļ- te dzīvo viņa vecāki, te ir viņa dzimtene. Sagaidīšana mūs pārsteidz galīgi nesagatavotus- Bruno ir uzvilcis galvā Lāčplēša cepuri, kurai vēl piešūtas lentas Latvijas karoga krāsās, viņš sveicina mūs latviski, un katrai meitenei, izkāpjot no autobusa, tiek pasniegta roze. Visi kopā nodziedam „Sveiks lai dzīvo” un „Pūt, vējiņi”- tās ir francūžu iecienītākās latviešu dziesmas, tad Bruno kā bērnudārza audzinātājs uz ātru roku iemāca orķestrantiem franču bērnu dziesmiņu, kas turpmāk turnejas laikā skanēs katru reizi visiem satiekoties. Ierašanās Domecy sur Cure diezgan sarežģīta- pa maziem kalnu celiņiem mūsu autobuss bez apstājas brauc augšā un lejā, izbraucot caur daudziem līdzīgiem ciematiem, kuru šaurajās ieliņās nereti jābaidās zaudēt kādu no sāna spoģuļiem. Burgundija ir izteikti kalnaina, ciemats, kurā apstājamies atrodas ielejā, skatiens visos virzienos atduras pret kokiem noaugušiem kalniem, ko francūži spītīgi dēvē par pakalniem, lai arī vienas šādas nogāzes pievarēšana man nepārtraukti kāpjot aizņēma 40 minūtes. Te mēs atkal varam samērot Latvijas-Francijas mērogus.

Preiļu viesu uzņemšanā ir iesaistīti vai visi 400 ciemata iedzīvotāji. Pirmais vakars sākas ar uzņemšanu ciemata mērijā, kuras laikā arī satiekam to ģimeņu pārstāvjus, pie kurām būsim izmitināti. Pa divi un pa trīs ierodamies francūžu mājās un pamazām sākam iepazīt viņu dzīvi. Šeit pamatā dzīvo zemnieki, kas audzē labību, daži- vīnogas, daudzi tur arī zirgus, ēzeļus, mājputnus. Tomēr viņu mājas nevarētu saukt par laucinieku mājām mūsu izpratnē- tajās parasta parādība ir vannasistaba ar masāžas dušu un apsildāmo grīdu, virtuves kombaini, dažāda video un audio aparatūra un internets. Mēra kundze, pie kuras esmu izmitināta, pēc dzīves veida vizmaz rītos necik atšķiras no kādas parīzietes- viņa mierīgi sēž naktskleitā pie ēdamistabas galda pretī kamīnam un izpīpē savu rīta cigareti, kamēr elektriskajās kannās un plītiņās gatavojas tēja, kakao un sildās maizītes. Tas, starp citu, arī viss, ko francūži ēd brokastīs- baltmaize ar ievārījumiem un šokolādes krēmiem un kāds karsts dzēriens. Sākumā nebija viegli sagaidīt pusdienas, kuras, savukārt, nebija viegli apēst. Francijā pusdienu vidējais ilgums ir divas stundas, kas, galvenokārt, tādēļ ka kopā ēdienreizē ir septiņi ēdieni. Latvijā pabijušie francūži brīnās, kā mēs varot visu likt uz viena šķīvja, viņu tradīcijā viss tiek ēsts pēc kārtas: ievadēdienā kāds gaļas izstrādājums, tad salāti, tad siltais ēdiens (piemēram, kartupeļi ar zivi), tad uz galda tiek likta paplāte ar dažādiem sieriem un bļoda ar salātlapām, beidzot ar saldo ēdienu, augļiem un kafiju; visas maltītes laikā tiek dzerti katram ēdienam piemēroti vīni un peikosta baltā maize bagete. Varētu teikt, ka franču virtuve un valoda bija divas galvenās lietas, pie kā pierast. Ar pirmo nācās vienkārši samierināties un baudīt, bet, kas attiecas uz otro, tad lielākā daļa no mums diezgan ātri apguva starptautiso sirds valodu, kas, ņemot talkā atmiņā aizķērušos franču, angļu un vācu vārdus, bez lieka pļāpīguma pārvarēja visus šķēršļus.

16. aprīlī orķestrantiem beidzot bija izdevība atbildēt uz ciematiņa iedzīvotāju viesmīlību ar koncertu. Tas notika Domecy sur Cure baznīciņā, kas notikumam par godu bija apsildīta uz īpaši apgaismota. Mākslas skolas pasniedzēja Marianna līdzi bija atvedusi labākos savu audzēkņu darbus, nu tie tika izkārti gar baznīcas sienām, radot mājīgu gaisotni. Jau iepriekšējās dienās, braucot ekskursijās, bijām manījuši lielas, krāsainas afišas, kas aicināja apkārtējo ciematu iedzīvotājus uz Latvijas jauniešu orķetra „Baltica” koncertu, un skatītāju patiešām nebija maz, baznīca bija pilna. Vakaru ievada Mēra kundzes runa, kurā viņa apcer Eiropas savienības ideju un to, ka divu mazu pilsētu, Preiļu un Domecy sur Cure, sadarbībā izpaužas tās dziļākā būtība. Tad mūsu koncerttūres galvenais organizētājs Bruno Davio īsi iepazīstināja klātesošos ar Latviju, stāstot vairāk par mūsu Atmodas laiku, kas Lielās Franču revolūcijas tautai ir arvien tuva tēma. Lai cik tālu mēs šobrīd nebūtu no 90. gadu Latvijas, šajā vakarā tā tika atdzīvināta sajūtās. Pēc Bruno runas pirmie uz skatuves kāpa koristi no kāda sadraudzības ciema, lai izpildītu Latvijas valsts himnu! un divas dziesmas no viņu pašu repertuāra. Šādā pacilātā gaisotnē uz skatuves altāra priekšā kāpa Preiļu pūtēju orķetris un sniedza patiešām satraucošu koncertu. Publika ar apbrīnojamu atdevi dzīvoja līdzi visai gandrīz divas stundas garajai programmai, aplaudējot jestrākājās dziesmās un šūpojoties līdzi lēnajās. Noslēgumā atkal skatītāju priekšā atgriezās franču koris un kopā ar orķestra dalībniekiem nodziedāja „Tumša nakte, zaļa zāle” un „Pūt, vējiņi”. Bruno atkal runāja par latviešu brīvības atgūšanu un to, kāda nozīme tajā bijusi dziesmai „Pūt, vējiņi”. Lai arī koncerts bija ilgs, klausītāji nesteidzās pamest baznīciņu, skatoties mākslas skolēnu darbus, daudzi aizkavējās un pateicās par brīnišķīgo vakaru. Ugunskristības Francijā bija galā. Pie frančiem neatņemamā noslēguma galda ar vīnu un uzkodām tika atkal teiktas oficiāli-sirsnīgas runas. Mēs atvadījāmies no satiktajiem franču draugiem un devāmies pavadīt vēl vienu nakti Burgundijā, lai nākamajā rītā dotos jau uz Normandiju.

17. aprīlī mūsu autobuss veic 600 kilometrus. Lietainā Burgundija paliek aiz muguras, aptuveni pusceļā piestājam Parīzē ieturēt pusdienas, lai vakarā sasniegtu koncerttūres nākamo pieturpunktu- vējaino Normandiju. Strauji mainās ne vien dabas ainavas, bet arī civilizācijas skati: no gleznainajiem, šaurajiem Domecy sur Cure kalnu ceļiem uz iespaidīgi apbūvēto, steidzīgo Parīzes piepilsētu un no tās- uz Normandijas zemienēm, kur horizonts ir redzams tālu, tālu bezgalīgo lauku un pļavu galā; tāda ainava latvietim vismaz sākumā šķiet pavisam neticama, jo mājās mūsu skats uz apvārsni parasti atduras pret mežu galotnēm. Normandija atrodas pašos Francijas ziemeļos, pie Lamanša, tās klasiska ainava ir nelieli, akmens žodziņiem norobežoti tīrumi, kas viens pie otra plešas tik tālu, cik acs rāda. Vietējo ceļu malas ir noaugušas asi dzeloņainiem krūmiem, kas pašlaik zied palieliem, dzelteniem ziediem un izskatās kā nebeidzama dzeltenu kupenu rinda, taču to skaistums nespēj atsvērt radītos zaudējumus- krūmi strauji vairas, iesējas pļavās, aso dzeloņu un stipro dēļ ir grūti izravējami. Tāpēc valsts savas zemes izdalījusi vietējiem zemniekiem- lai tās tiktu regulāri koptas, un zemnieki tajās audzē tradicionālās Normandijas kultūras: kartupeļus, kāpostus, bet visvairāk piejūras smilti mīlošos burkānus. Vēl Normandija slavena ar pankūkām un sidru- ābolu vīnu, šo abu produktu gatavošanā tā nebeidz un nebeidz pilveidoties, te ir pat Sidra-pankūku muzejs-restorāns, kur var izsekot labākā Francijas sidra un pankūku ceļam no virtuves līdz paša vēderam. Braucot pa arvien mazākiem un mazākiem ceļiem, arvien tuvāk un tuvāk jūrai, iepazīstam vēl vienu Normandijas dabas īpatnību- pļavas, ko īpašā vardā dēvē par le havre, tās paisuma laikā parplūst un atkāpjoties atstāj aļģes, kas ir bagātīgs mēslojums, diemžēl trūdot aļģes izplata spēcīgu smaku, ko drīz arī varam sajust...; šo upju zālei esot nedaudz sāļa garša, un tās kalpo par ganībām īpašas sugas aitām, kuru gaļai arī piemītot tāds kā jūras sāļums. Jau braucot gar Lamanša krastu, esam liecinieki vēl vienai tipiskai ainai- pie mietiņiem piesietas visa krasta garumā smiltīs sagāzušās guļ jahtas un nelieli zvejas kuģi. Tagad ir bēgums, smiltis pavisam sausas, jūra atkāpusies kilometriem tālu, tā ka nevar pat nojaust tās iespējamo klātbūtni šajā krastā un „sāļajās” pļavās. Ūdens kustību ietekmē mēness un planētu stāvokļi, jūras tuvumā dzīvojošie stingri turas pie paisumu-bēgumu kalendāra, kas pasaka priekšā, piemēram, kurā dienā un kādos pulksteņa laikos pie pludmales būs ūdens un kad peldētgribētājs atnācis ieraudzīs tikai aļģainas zemūdens klintis un vienīgais, ar ko viņš tad varēs nodarboties būs gliemju, gliemežu, gliemeņu, austeru, krevešu, krabju un vēl citu neskaitāmu jūras iemītnieku vākšana pusdienu galdam. Jūra atkāpjoties ir patiešām dāsna, un piejūras ciematu iedzīvotāji joprojām iekļauj tās veltes savā ikdienas ēdienkartē. Bet šobrīd bēgums ir ieildzis, paisums gaidāms tikai pēc nedēļas, to pacietīgi gaida gan kuģu īpašnieki, gan zemkopji.

Arī pilsētiņa Barneville-Carteret, kurā tiekam uzņemti, dzīvo jūras ritmā. Tāpat kā Domecy sur Cure tiekam vispirms uzņemti mērijas zālē, un te arī satiekam ģimenes, kurās nu būs jāpavada trīs dienas. Jāteic, ka šejienieši sadraudzību ar preiliešiem uztur jau ilgus gadus, un dažiem no mums tas nozīmē priecīgas atkaltikšanās, dažās mājās pie vakariņu galda tiek šķirstīti albūmi ar Preiļu dziedātāju sejām, kādas mājas saimniece pārzīmējusi no fotogrāfijām Zolvas un Varakļānu ainavas, kas tagad rotā viņas guļamistabas sienas. Gadās arī pa kādam kuriozam- kāda saimiece glabā pirms diviem gadiem no Latvijas pārvestu neskartu zefīra „Maigums” kasti, ko par godu latviešiem arī beidzot atver un brīnās par cieto saldumu... Citi atkal nav varējuši pievarēt Rīgas melnā balzama pudeli, kad ciemakukulī jau tiek pasniegta nākamā- francūži gan lieto daudz vīna, bet ar stiprākiem dzērieniem nav draugos, tādēļ līdzīgas Rīgas balzāma kolekcijas redzējām arī parīziešu bufetēs. Normandijā gan tiek brūvēts kalvadoss- ābolu degvīns, kas veikalos nedrīkst pārsniegt 60 grādus stipruma, bet pašmāju darinātais uzkāpj līdz visiem 80. Tomēr arī šo dzērienu francūži lieto reti- galvenokārt pie ļoti lielām maltītēm kā gremošanas veicinātāju. Bet šīvakara ēdiens tādu vajadzību nerada, mums tiek pasniegtas šeit tik iecienītās zivis ar dārzeņiem un milzīgām augļu bļodām- āboli, banāni, bumbieri, ananāsi, zemenes... un atšķirībā no Parīzes un, jāteic, arī Latvijas te tie ir apbrīnojami svaigi un ar izteiktu garšu- zemnieki prot izvēlēties produktus, un ar to mēs tiktim lutināti vēl divas dienas.

Iespēja tuvāk iepazīties ar jūru mums tiek dota nākamajā dienā, kad dodamies uz tuvāko lielpilsētu- Cherbourg. Tā ir ostas pilsēta, kurā piestāj gan militārie, gan starpvalstu kravas un pasažieru kuģi. Te mūs gaida piedzīvojums trīs stundu garumā- Cite de la Mer, jūras muzejs. Pirmais apskates objekts- 1967. gadā būvētā pirmā franču atomzemūdene. Pastaiga tajā atgādina iešanu caur milzīga dzīvnieka iekšām: milzīgas gaisa cisternas-plaušas, mežonīgi motori- sirds, visādi vārstuļi un iespaidīga lieluma detaļas, ko apkalpo zemūdenes personāls 135 cilvēku sastāvā, tā ka, līdzību turpinot, var teikt, ka dzīvnieka vēderā ierīkots neliels ciematiņš ar gultas garuma nelielām, zemām istabiņām, šaurām dušas kabīnēm, virtuvīti un kopēju ēdamtelpu, visā šajā askētismā, kas tikpat labi attiecas uz matrožu, kā uz kapteiņa dzīvi, izceļas diezgan plaša atpūtas telpa ar baltiem ādas dīvāniem, bāru un lakotiem galdiņiem.

Atkal tikuši uz cietzemes, dodamies muzejā iekšā, kur vispirms datoru ekrānos varam izmēģināt zemūdens vadīšanu, dzirdēt zemūdens skaņas, virtuāli peldēt kopā ar jūras iemītniekiem. Tad nākamajās muzeja zālēs mūs sagaida jau īsta jūras dzīļu dzīve. Tas ir morderns, multimediāls muzejs- atsevišķās video telpās iespējams skatīties dažādas filmas par zemūdens notikumiem: jūras dzelmju arheoloģiju, zemūdens vulkāniem un zemestrīcēm, vēsturiskus pētījumus par jūras dzelmi utt., luminiscētās fotogrāfijās apskatāmi retākie ūdensdzīvnieki, bērniem tiek piedāvātas interaktīvas spēles. Tomēr visiespaidīgākā muzeja daļa, protams, ir dzīvi apskatāmie astoņkāji, smalkās medūzas ar zaurspīdīgiem šifona svārciņiem, krokodils, kuri apskatāmi stikla ūdenstilpnēs no visām pusēm, un kādas mums nezināmas karpas lieluma zivis, kas uzpeld akvārija augšpusē, kad ieliec tur roku, un labprāt ļauj sevi noglāstīt. Pie dzīvās ekspozīcijas pieder arī muzeja lepnums- Eiropā lielākais akvārijs, kas veido vienu no trīsstāvīgā muzeja sienām un kurā pa slāņiem atklājas jūras dzīve, sākot no tumšajām dzīlēm līdz izgaismotajai ūdens virspusei; apmeklētāji pārvietojas pa muzeja stāviem un, apsēdušies pie dzīvā skatloga, stundām ilgi vēro vairāk kā 500 dažādo radību rāmo, bet stingri sakārtoto dzīvi.

Pilni iespaidiem šajā ekskursijām atvēlētajā dienā vēl dodamies uz Nez de Jobourg, augstu klinti, kas ir ietiecas tālu jūrā un no kuras skaidrā laikā varot redzēt Anglijai piederošās salas, tā ir vieta, kur īsu brīdi mums atļauts pabūt iespaidīgā augstumā, kad visapkārt ūdens un silts vējš.

19. aprīlis sākas ar nelielu ekskursiju tepat, Barneville-Carteret. Uz gadsimtu veca buru kuģa mūs sagaidīja gandrīz tikpat vecs kapteinis, kas no jau mazās dienās kāpis uz tā kā junga. Kuģis stāv smiltīs rindā ar daudziem citiem, tā ka šorīt varam vienīgi nokāpt kajītē un iemalkot vecā kapteiņa viesmīlīgi piedāvāto sidru. 12 cilvēkiem paredzētā telpa ir mājīga un kādas īpašas auras apdvesta, un nevar īsti pateikt, vai to rada daudzie kuģa ceļojumi vai sirmā kapteiņa šarms. Blakus buru kuģim atrodas glābšanas kuģis, kas ir otrs nelielās ostas apskates objekts. Tas savus pienākums veic tikai paisuma laikā, tādos periodos kā šis dežūrē kāds cits, ko vajadzības gadījumā ar spēciālu transportu aizved līdz ūdenim. Šī kuģa kapteiņa stāstījumā pārsteidz tas, ka visi glēbēji, kas uz tā strādā ir brīvprātīgie, tā esot visur Francijā: valsts līdzekļi tiek izlietoti glābšanas kuģu aprīkošanai ar modernām navigācijas ierīcēm, ar ko, piemēram, var precīzi noteikt atrašanās vietu pat miglainā laikā, bet glābēji ir apkārtējo ciematu civiliedzīvotāji, kuriem jābūt gataviem, saņemot izsaukuma zvanu, 15 minūšu laikā ierasties uz kuģa, glābšanas darbu pieredze tiek nodota no paaudzes uz paaudzi, un līdz šim pēctecības ķēde nekad nav pārtrūkusi.

Bet šodien brīvā laika ir mazāk nekā vakar, jo vakarā gaidāms koncerts. Šoreiz tas notiek katedrālē, un ir jau krietni vērienīgāks kā pirmajā ciematā Burgundijā. Te ir arī flīģelis, tādēļ iesppējams koncertprogrammā iekļaut arī solo numurus, kas arī iekaro vētraināko skatītāju atzinību, šovakar publikas mīluļi ir Edīte Šņepste (akordeons), Jānis Livdāns (alts), Līga Rubane (klavieres), Līga Paegle (klavieres) un Jeļena Kovaļenko (saksofons). Viņiem tiek veltītas īstas aplausu lavīnas, un bez otrreizējas paklanīšanās publika nemaz nerimstas. Klausītāji atkal ir reti atsaucīgi, un šajā koncertā kļūst skaidrs francūžiem tīkamākais skaņadarbs visā orķestra repertuārā- tā ir ātrā, aizrautīgā „Trik trak polka” Roberta Višķera interpretācijā, tas paliek „favorītgabals” visas turnejas laikā, un pēdējā Parīzes koncertā Bruno piešķir Robertam neoficiālu „Trik trak polkas” ģēnija titulu. Šovakar, turpinot tradīciju, uzstājas arī vietējie kori: koncertu ievada vietējais bērnu korītis, kas ģitāras pavadījumā unisonā izpilda senas balādes, bet noslēgumā pieaugušo koris dzied „Daugav’ abas malas” un „Pūt, vējiņi”, kas atkal rada īpašu vienotības sajūtu starp orķestri un mājiniekiem, vēlreiz apliecina patieso interese vienam par otra vēsturi un kultūru, kas ir ilgās sadraudzības pamatā. Bruno savā runā izsaka prieku, ka pirms 15 gadiem nodibināto franču-latviešu mūziķu savienību turpina jaunieši, kuriem pašiem ir 15-16 gadi, tādā veidā dodot cerību, ka aizsāktais ir Dievam tīkams un tādēļ- turpināsies vēl ilgi. Atkal pacilātā noskaņā dodamies pie miera. 20. aprīlī jādodas uz trešo, nozīmīgāko, atbildīgāko turnejas posmu- Parīzi. Normandijā, asarām acīs atvadas mājot, paliks, tā tiešām var teikt, uzticīgi Preiļu draugi.

20. aprīļa pēcpusdienā iebraucam Parīzē, vispirms Bruno mūs uzņem piepilsētas Ville d’Avray bērnudārzā, kuru viņš vada. Pēc viegla launaga iejūtamies Bruno audzēkņu lomā- seko ģeogrāfijas lekcija par Franciju un deju stunda. Bērnudārza trīsgadīgie apmeklētāji iedziedājuši disku, kurā ir mūzikas skolotāja komponētas dziesmas ar viņu pašu vārdiem; vienu no tām, “I poi tai tai yē”, Bruno mums jau ir iemācījis, un tā kopš mūsu satikšanās Avelonā ir ceļojuma himna; katrs saņemam dāvanā šo ekskluzīvo ierakstu. Vakarā dodamies pastaigā pa netālu esošu parku, kurā viens pēc otra plešas milzīgi dīķi, pie tiem sēž makšķernieki, un viens mūsu acu priekšā izvelk no ūdens foreli. Šis ir pavisam īpaša parks, ne tikai savu dīķu dēļ- aiz tiem paceļas stāvs pakalns, kurā saaudzis īsts savvaļas mežs ar biezu pērnā gada lapu, sūnu, kritušu zaru, matainu kastaņu un citu nenosakāmu sakaltušu augu klājumu. Tāda daba lielpilsētā ir īsts atradums; drīz mēs dodamies uz nākamo Parīzes priekšpilsētu, Sevres; jo tuvāk Parīzes centram, jo lielāki sastrēgumi, jo ierobežotākas un retākas dabas zonas- te var sastapt tikai retus, apcirptus kokus un krūmus, pat zemi nevar īsti redzēt, ielas no vienas vietas klāj asfalts un bruģis. Tā nonākam līdz Sevras konservatorijai, kur paredzēts mēģinājums ar konservatorijas orķestri un vietējo kori, lai gatavotos koncertam Atrium teātrī. Daži dziedātāji ir bijuši Dziesmu svētkos un atzīstas, ka viņiem esot neērti dziedāt, kad klausās latvieši, turklāt izpildīt mūsu tautas dziesmas; šī nebūs pirmā vieta, kad dzirdam francūžus stāstām viens otram kā leģendu, ka mūsu skolās kora nodarbības kā mācību stundas sākas jau no mazām klasēm; Francijā, kā vairākumā Eiropas valstu, jebkura jaunrade ir neobligāts un maksas pasākums- gan dziedāšana, gan dejas, gan teātris utt., līdz ar to amatieru koru līmenis ir visai zems, viņi regulāri dziedāt sākuši tikai pusmūžā, daudzi pensijas gados. Taču mēģinājums norit veiksmīgi, Alberts Vucāns pat atrod kopīgu valodu ar Sevras orķestri, kas pavada kori un kas viņam būs jādiriģē koncertā nākamajā dienā.

Jau naktī kopā ar jaunajām ģimenēm pārrodamies mājās. Un iepazīstamies ar parīziešu dzīvi. Pirmā lielākā atšķirība- māju iekārtojums: attālākajos reģionos, kur viesojāmies ceļojuma sākumā, mājas bija piepildītas daudziem mīļiem niekiem, paklājiem, segām, puķu podiem, suvenīriem, traukiem utt.; Parīze ir atturīgāka itin visā- kā savu mājokļu iekārtojumā, tā maltītēs un emocijās. Parīzes dzīvokļu plašums, lielie spoguļi, ērtās mēbeles, modernie telefoni, datori, virtuves un vannas istabu aprīkojums liecina par pārticību, taču te nav nekā lieka, līdzīgi parīziešu izskats it kā pauž nevēlēšanos nest līdzi kaut vienu lieku kilogramu, sievietes tērpjas izsmalcināti, bet atturīgi, tāpat sirsnīgums attiecībās neizplūst stundām garās sarunās kā, piemēram, tas bija Normandijā, Parīzē nekad īsti nepietiek laika, ne sarunām, ne miegam, ne brokastīm. Aizejot gulēt, pa logu, kas ir visas guļamistabas sienas lielumā, redzu tālu uz priekšu tikai daudzstāvu mājas. Tajās gandrīz katrā ir koplietojams baseins un lejasstāvos garāžas vairākos līmeņos, kur nolikt mašīnas, kas katrai ģimenei ir vairākas; dzīve te ir ļoti ērta, bet to nopelna ar iekļaušanos kopējā, ātri rotējošā sistēmā ar stingriem, vispārpieņemtiem noteikumiem; ne velti bezpajumtniekus Francijā iedala divās grupās- tajos, kas vienkārši “nolaidušies”, un tādos, kas aizgājuši ielās, protestējot pret standarta dzīvi.

Bet tādus ļaudis mēs redzēsim maz. Agri 21. aprīļa rītā Latvijas autobuss jau brauc gar Sēnas krastā piestājušiem kuģiem, kuros paši turīgākie Parīzes iedzīvotāji ierīkojuši sev mājas. Šorīt mums paredzēts uzbraukt pašā Eifeļa torņa galā. Diemžēl ārā ir bieza migla, un skats uz Parīzes panorāmu nesolās būt tāls. Taču Eifeli var redzēt, kā gandrīz visur šajā pilsētā; 20. sākumā, kad to uzbūvēja kā augstāko pilsētas celtni, tālaika inteliģence protestēja pret to un kāds dzejnieks, šķiet, tas bija Apolinērs, devās ikrītu brokastot Eifeļa galā, apgalvodams, ka tas esot vienīgā vieta, no kuras nevarot redzēt šo metāla briesmoni. Kā zināms, gluži pretēji šiem protestiem, Eifeļa tornis ir kļuvis par Parīzes galveno simbolu, un jau no rīta deviņos, neskatoties uz vēsumu un miglu, tā pakājē izveidojusies gara tūristu rinda, kas visi vēlas uzkāpt slavenajā tornī. Izstāvot šo rindu, varam vērot, kā pilsēta mostas: tā pamazām piepildās ar citvalstu autobusiem, jo Parīze taču ir pasaules līdere tūristu apmeklējuma ziņā, savu rīta skrējienu (šeit, pašā centrā!) veic vēl miegaini parīzieši treniņtērpos, preci izliek mazo eifelīšu un citu suvenīru tirgotāji, no guļammaisiem izlien tepat zem krūmiem nakšņojušie stopotāji... Un tad jau mēs esam Eifelī, pašā augšā. Miglas dēļ pārāk daudz nevar redzēt, tomēr interesanti ir sekot gar skatu torņa logiem izliktajam Parīzes plānam un atrast attiecīgo punktu paša acīm. Savādi ir just torņa vieglo šūpošanos vējā, uzzinām, ka svārstību amplitūda sasniedz vienu metru. Cilvēku burzma un tās izraisītie sastrēgumi Eifeļa šaurajos gaiteņos un liftos arvien pieaug; mēs dodamies tālāk.

Versaļa. Slavenais klasicisma piemineklis, karaļa Luija XIV rezidence un tās pēdējo iemītnieku Luija XVI un Marijas Antuanetes patvērums. Stāsts par abu pēdējām dienām pilī 1789. gada revolūcijas kulminācijā- bēgšanu pa slepenajām ejām, apcietināšanu un nāvessodiem, izrādās interesantākā ekskursijas daļa. Pils interjers savā majestātiskajā greznumā ir tik prātam neaptverams, ka drīz kļūst garlaicīgs. Cilvēks pazūd starp senu karaļu bistēm un portretiem, starp triju marmora šķirņu apdarinātiem kamīniem un tādām kolonnām, kuru galu var saredzēt krietni atgāžot galvu, un tikai dižciltīgo guļamistabās vēl var sajust kaut nelielu cilvēka klātbūtni, sajust dzīvi, kas te reiz noritējusi. Un vēl arī tikko atjaunotajā spoguļu zālē, kuras spoguļiem klātās sienas atstaro daudzo milzīgo kristāllustru atspulgus, un šajā mirgā atdzīvojas gadsimtiem senu galma baļļu noskaņa. Pils dārzs ir daudz iedvesmojošāks. Tā platību tā arī neizdodas aptvert- tā ir vesela pilsēta, kas aiz katra nākamā, krūmu iekauto ieliņu pagrieziena sola jaunu strūklaku ar antīkām skulptūrām, zelta vai marmora krāsās, kādu gigantisku sniegbaltu amforu vai eksotisku, ziedošu koku puduri. Dārzs ir tik liels un krāšņs, ka pat izbraukums karietē pa to aizņem pusi dienas. Bet autobusa atgriežoties mūs sagaida Versaļas 21. gadsimta vizītkarte- melnie tirgotāji, kas šeit ir vismelnākie un visnekaunīgākie visā Parīzē. Tā kā pieklājība prasa viņus nesaukt par nēģeriem, pēc Alberta iniciatīvas viņi tiek nodēvēti par latgaliešiem. Tad, lūk, latgalieši met autobusā lakatus ar Parīzes uzdrukām un mini Eifeļus un atsakās tos ņemt atpakaļ, pieprasot par tiem samaksāt. Ar šādām metodēm brāļiem latgaliešiem arī izdodas mums šo to ietirgot, veiklākie pūtēji pat krietni nokaulē sākotnējās cenas. Tad autobuss aizver durvis, un mēs beidzot dodamies uz Atrium koncertzāli, kur šovakar paredzēts koncerts.

Ekskursijas bija pamatīgi nogurdinājušas orķestrantus, taču neatlika nekas cits kā saņemties- Atrium zāle var uzņemt 900 skatītājus, un tā ir liela atbildība. Lai jau sākumā atkausētu parīziešu sirdis, abas vakara vadītājas - tautumeitas Dzintra (tulks un latviešu - franču koru sadarbības viena no aizsācējām) un Lelde publiku uzrunā franciski, par atbildi izskan sirsnīgi aplausi, koncerts sākas veiksmīgi. Pamazām klausītāji pārņem latviešu mūzikas pacilāto noskaņu, dzīvo līdzi arvien atsaucīgāk; solisti, kā jau tas tagad pierasts, tiek īpaši sumināti, un diriģents Roberts šajā koncertā iegūst jaunu titulu- “dejojošais diriģents”- publikas nepārtrauktie aplausi koncerta izskaņā iedvesmo viņu uz aizrautīgu, dejai līdzīgu diriģēšanu. Noslēgumā Parīze apliecina savu draudzību ar Sevras kora un konservatorijas orķestra izpildītām “Dievs, svētī Latviju”, “Pūt, vējiņi”, “Karoga dziesma”, “Lūgšana” un “Apliecinājums”.

Diena ir bijusi gara, iespaidiem un emocijām bagāta, arī nogurdinoša, taču turpmākās nesolās būt vieglākas.

22. aprīlī mums tiek dāvāti dārgumi no Parīzes sirds, un pirmā ir Monmartre- atkal rīta agrumā kāpjam pakalnā, uz kura garu, baltu kāpņu galā slejas Svētās Sirds baznīca, viena no skaistākajām baznīcām pasaulē. Tās interjeru veido smalki jūgendstila gleznojumi un freskas zelta, baltā un debesszilā krāsā, kā arī filigrāmi veidoti tāda paša stila nelieli altāri gar abu sānu jomu sienām. Pēc arābu arhitektūras paraugiem veidotais un apgleznotais kupols savieno austrumniecisko un eiropeisko, kas šajā dievnamā veido ārkārtīgi vieglu, gandrīz gaisīgu un neapšaubāmi reliģiski iedvesmojošu gaisotni. Un ar tādu pašu vieglumu baznīcas pakājē visu Monmartras kalnu nosēj mākslas veikaliņi un kafejnīcas, portretus un ainavas gleznojoši mākslinieki ieliņās, dzīvās skulptūras un leijerkastnieks 20. gs. leģendas Aristida Briāna tērpā- melns mētelis un platmale, sarkana šalle. Šajā vietā, kā daudzās citās, mēs saprotam, ka Parīzē būtu grūti spert soli, “neiekāpjot” vēsturē, tā vienkārši turpina te dzīvot. Dodoties tālāk gar Sēnu uz Parīzes Dievmātes katedrāli, visas krastmalas garumā bukinistu veikaliņos kā muzeju stendos izliktas gadsimtus vecas avīzes, grāmatas, fotogrāfijas, pastkartes... un pati katedrāle savu grezno vitrāžu noslēpumainajā gaismā atdzīvina Igo romāna tēlus un kaislības. Autobuss riņķo pa pilsētu, un viens pēc otra mums tiek nosaukti pasaules kultūras pieminekļi- Napoleona no Ēģiptes atvestais obelisks, Panteons, Monparnasa tornis, viens no pirmajiem debesskrāpjiem, Triumfa arka un modernās arhitektūras rajona Defense arka utt., utt. Parīzes neatkārtojamība slēpjas tās neaptveramajā bagātībā- pat ja mums nepietiek ar tās nebeidzamo skaistumu, aiz katras sienas slēpjas kāds stāsts, kas šo māju padara nenovērtējamu. Tāda ir, par piemēru, bijusī dzelzceļa stacija, kas nu mūsdienās pārtapusi par Orsē vārdā nosaukto mākslas muzeju; tajā cita starpā glabājas ievērojama impresionistu mākslas darbu kolekcija, un mums šodien ir iespēja redzēt “dzīvajā” tik daudzreiz uz pastkartēm un afišām redzētās Van Goga “Saulespuķes” un Mistera Bīna filmā satikto Vistlera “Māti”. No muzeja izejot, tikko uzņemtajiem virsū klājas jauni spilgti iespaidi- Alberts ar Robertu sajūsminās par ielas muzikanta virtuozitāti, kamēr ielu uz kādu pusstundu savā rīcībā paņem kavalēristi zirgos, kas košos tērpos pakavu mūzikas pavadībā dodas nezināmā virzienā- ne tikai muzeji, arī Parīzes ielas ir atklājumiem pilnas, īpaši vasarās, kad parkos, laukumos un patiltēs tiek gleznots, dejots, dziedāts, muzicēts visdažādākajos žanros.

Pēcpusdienā mēs tiekam gaidīti pieņemšanā Sevras mērijā un sadraudzības vakarā Sevras konservatorijā, kas tam seko. Šis ir sirsnīgākais vakars visas turnejas laikā. Te kopā sanākuši latviešu – franču sadraudzības iedibinātāji un turpinātāji, kas atceras savu nu jau 15 gadus ilgo sadarbību. Alberts Vucāns, Dzintra Medne un Bruno Davio savstarpēji apmainās dāvanām un sirsnīgiem vārdiem, kas izskan gan franču, gan latviešu valodās, jo Bruno un Žans-Žaks jau gadu mācās latviešu valodu, Žans-Žaks šīs aizraušanās dēļ jau ir nodēvēts par Jānīti. Vairākkārt izskan Eiropas Savienības vārds, francūži apgalvo, ka tādos sadarbības projektos kā šis viņi redz Eiropas patieso būtību. Interesanti vērot, kā glīti sapostās parīzietes pie vīna glāzes apspriež jaunākās modes un interesantākos vīriešus un tad viegli pārmetas uz politiskām tēmām, jo tā francūžiem ir patiešām ikdienišķa nodarbe- apspriest jaunākos pieņemtos likumus un neapmierinātības gadījumā tūdaļ rīkot streikus un piketus, franču tautas politiskā aktivitāte tieši ietekmē viņu valdības lēmumus. Runājot par virtuvi, tā šeit sastāv galvenokārt no veikalos iegādātiem gataviem saldētiem salātiem, picām, kūkām, sieriem; sievietes labprāt stāsta, cik maz laika pavadījušas tā vai cita produkta atsaldēšanai, te netiek apspriestas receptes, bet gan labākās mikroviļņu krāsnis. Pamatīgs kontrasts pēc Normandijas, kur mājasmātes lielāko dienas daļu aizņēma tieši iepirkšanās un gatavošana.

Beidzot pienāk arī 23. aprīlis- diena, kad paredzēts koncerts Parīzes Senātā. Jau ieiešana teritorijā liek apzināties pasākuma nopietnību- visi instrumenti un mantas tiek īpaši skanēti, konfiscējot nažus un citus asus priekšmetus, turklāt tiek dots rīkojums uz skatuves atrasties ne vairāk kā 14 mūziķiem vienlaikus, kas diriģentam liek samazināt orķestra lielumu. Senāta iepazīšana izvēršas ekskursijā, kurā uzzinām par grāfa Luksenburga, Marijas Mediči un Napoleona ieguldījumu ēkas celtniecībā un iekārtošanā, te līdzīgi kā Versaļā sienas klāj zelts un tumši sarkans samts, tā ka rodas iespaids, ka būs jākoncertē pašam imperatoram; ekskursiju noslēdz pašreizējās parlamenta sēžu zāles apskate ar iespēju pasēdēt senatoru krēslos.

Mēģinājums paiet, pārvarot ilgajās ekskursijās un pasākumos uzkrāto nogurumu. Taču uzdevumu sola atvieglot zāles labā akustika, kas orķestrim piešķir plašu, sulīgu skanējumu. Drīz arī sākas koncerts. To atklāj senators Denis Badre, kura darba lauks ir tieši sakari ar Baltijas valstīm (pieņemšanā pēc koncerta viņš stāstīs klātesošajiem par padomju laika politiskajām peripetijām ap Franciju, Latviju un Krieviju). Par lielu pārsteigumu un pagodinājumu senators pasniedz Albertam Vucānam un Dzintrai Mednei medaļas par starpvalstu sakaru veicināšanu 15 gadu garumā. Runu saka arī Latvija vēstnieks Francijā Rolands Lapuķe, kurš apsveic abas puses ar ilgo, auglīgo sadarbību un jaunos mūziķus ar iespēju koncertēt vietā, kur pirms viņiem uzstājies tikai viens latvietis- Gidons Krēmers (!). Koncerts sākas, šoreiz tajā tikai latviešu mūzika. Par klausītājiem jāsaka- tā ir “smalka publika”, ar īpašiem Senāta ielūgumiem nākuši, tie ir izsmalcināti gan tērpos un rotās, gan prasībās. Jūtams, ka iesākumā viņiem ne visai patīk “Zemnieku polka” un latviešu ātrie, vitālie valši, taču neizskaidrojamā kārtā sākotnējā pretestība tiek ātri vien pārvarēta un pēdējos skaņdarbos publika jau aplaudē līdzi, noslēgumā sveicot orķestri ar īstām ovācijām. Pēdējais Francijas koncerttūres posms ir godam izturēts. Un atkal Sevras koris un orķestris izpilda latviešu dziesmas un Latvijas valsts himnu, piešķirot koncertam sirsnīgu izskaņu. Koncertam sekojošās pieņemšanas laikā parīzieši tik ļoti apjūsmo mākslas skolas audzēkņu darbu izstādi, ka sāk pamazām tos arī iegādāties, viens otru pamudinot un beigās sarīkojot īstu tirgu. Viņi nebeidz brīnīties par darbu autoru nelielo vecumu; mākslas skolas maciņā krājas līdzekļi fotokameras iegādei.

24. aprīlis, svētdiena, iesākas ar Luvras muzeja apmeklējumu. Par to var stāstīt gadiem, jo tā pilnīga apskate vien vienam cilvēkam prasa aptuveni gadu. Pietiks, ja pieminēšu slaveno Monu Lizu, Samotrākes Nīki, Ēģiptes piramīdu sarkofāgus. Uzturēšanās pie pasaules mākslas vēstures avotiem nebija ilga, taču senatnīguma elpu sajust paspējām.

Savukārt svētdienas vakarā atvadījāmies no Parīzes, veicot izbraucienu ar kuģīti pa Sēnu. Naksnīgajā pilsētā bija izgaismoti visi ievērojamākie objekti, tos, lēni garām slīdot, apskatījām pēdējo reizi, cerot varbūt kādreiz atgriezties. Un, piestājot atkal krastā, pašā Eifeļa pakājē, tornis pēkšņi sāka mirgot daudzām sīkām, spožām ugunīm, izskatīdamies kā milzīga brīnumsvecīte Eifeļa formā. Tādu parādību var skatīt tikai apaļās nakts stundās, tā bija smalki izplānota atvadu dāvana no Francijas.

Visa pirmdiena pagāja Disnejlendas kalniņos, raķetēs, vilcienos, mašīnās. Kliedzot bailēs un smejoties pavadījām pēdējo dienu Francijā.

Sekoja ceļš mājās. Pēc divām dienām iebraucām Preiļos un korī sveicinājām visu, ko redzējām- siera rūpnīcu, 2. vidusskolu, parku, pamatskolu, policiju, kinoteātri un mūzikas skolu, no kuras mūsu ceļojums bija sācies un pie kuras atkal izkāpām. Un atkal satikām mammas, tētus, brāļus un māsas, tā it kā viņi te būtu mūs gaidījuši kopš pavadīšanas brīža. Un tad Preiļos sākās pavasaris. Un tālāk jūs ziniet paši.

Inga Surgunte