Preiļu 1.vidusskolas vēsture no pirmsākumiem līdz mūsdienām

Piedāvājam informāciju no pirmās grāmatas (1991. gads, autentisks teksts) par Preiļu 1. vidusskolu, kurā apkopoti dati no 1946. līdz 1991. gadam.

Preiļi, Preiļi - tāva sāta, Motis runa dorgo. Te ir zemē sākla sāta - Speiteigo un vorgo. Preiļi, Preiļi - gaisma mutē, Atspeid stori zveiļi, Sirds sok cīši, cīši kutēt - Pogoni - cik meiļi. /M.Bārbale/

|| 1865.-1944. gadi || 1944.-1991. gadi || Sports || Deju kolektīvi ||
|| Mācību darbs || Preiļu rajona vēsture || Skolas muzeja dibinātāja ||
|| Dramatiskie kolektīvi ||

Ievads

Vēsture. Ikviens no mums ir tās veidotājs un glabātājs, jo ikvienā dvēselē mīlas un naida, vienaldzības un entuziasma, labā un ļaunā attiecības lielā mērā veidojusi skola. Un, ja mēs varētu ieskatīties skolēnu sirdīs, droši vien ieraudzītu tajās stūrīti no Preiļu parka vai sajustu senatnes elpu pils klasēs, vai vēlreiz izdzīvotu jaunās skolas sporta zālē spēlēto, izcīnīto un zaudēto. Skaudrie pēckara gadi, staļinisms, stagnācija, pārbūve, ceļš uz neatkarību. Cik dažādi laikmeti. Un tomēr visiem ir bijis kaut kas kopīgs: trauksmainais skolas gars, jaunības maksimālisms, nopietns darbs un gandarījums, cerības, ilūzijas, vilšanās... Tie nav tikai nepārtraukta triumfa gadi - ir bijušas gan sasniegtas virsotnes, gan pagrimums, ir bijuši gan radoši meklējumi, gan atgriešanās pie vecā.

Arī šī grāmatiņa ir atgriešanās pie skolotājas R. Grišānes aizsāktā. Tas ir mēģinājums atjaunot pārtrūkušos pavedienus, mēģinājums apzināt pa visu Latviju izklīdušos un tepat vien blakus dzīvojošos, un jau viņā saulē esošos absolventus, kolēģus, draugus. Mūsu mērķis - līdz nākamajai, 50 gadu jubilejai, sagatavot skolas vēstures grāmatu, kurā būtu iespiestas visas vai lielākā daļa to liecību, kuras vēl saglabājušās. Protams, tās var apšaubīt, bet tā ir daļa no mūsu dzīves, daļa no mūsu skolas un daļa no mūsu tautas vēstures.

J. Eglītis, Preiļu 1. vidusskolas direktors

Preiļu 1.vidusskolas vēsture no pirmsākumiem līdz mūsdienām

1865.-1944. gadi
19. gadsimta sešdesmitie gadi ir strauju pavērsienu gadi Krievijas vēsturē, kā arī skolu dzīvē. Dzimtbūšanas atcelšanas likums1861.gadā noteica, ka valsts (pagasta) sapulces kompetencē ietilpst arī tiesības lemt par skolu dibināšanu. Tāpēc vadoties pēc 1864. gada 19. jūlija "Nolikuma par elementārajām tautskolām", kuru mērķis bija vienkāršās tautas bērnu apmācīšana krievu un pareizticības garā, Latgalē sākās tautskolu dibināšana.

Izglītības realizēšana Latgalē notika krievu valodā. Preiļu tautskola - pirmā mācību iestāde Preiļu miestā -dibināta 1865. gadā. Skolotājs bija Aleksandrs Lizlovs. Pirmajā gadā skolu apmeklēja 32 skolēni (visi zēni). Skolas uzturēšanai pagasta pašvaldība piešķīra 512 rubļus. Skolotāja alga bija180 rubļu gadā, viņam tika
piešķirts brīvs dzīvoklis. Preiļu tautskolu 1900./01. mācību gadā pārveidoja par Preiļu divklasīgo skolu, pie kuras 1904. gadā atvēra lauksaimniecības klasi. Kā divklasīgā skola tā pastāvēja līdz 1914. gadam. No 1914. līdz 1920. gadam tajā strādāja tikai 2 skolotāji. Materiālo atbalstu skolai sniedza vietējais Preiļu muižas īpašnieks, kolēģijas sekretārs K. Guļkevičs, piešķirot mācību līdzekļus, inventāru un zemi. Vienlaicīgi ar Preiļu tautskolu Preiļu miestā cariskās Krievijas laikā darbojās Preiļu pareizticīgo draudzes skola (dibināta 1888. gadā), Preiļu vīriešu draudzes skola(dib. 1904. g.), Preiļu četrgadīgā pilsētas skola (dib. 1909.g.).
1920. gadā Preiļu tautskolai pievieno Preiļu četrgadīgo pilsētas skolu un izveido Preiļu pagasta sešklasīgo pamatskolu (atradās tagadējā Preiļu 1.vidusskolas internāta ēkā). Darbojas arī krievu sešklasīgā pamatskola (tagadējās Valsts apdrošināšanas inspekcijas ēkā Raiņa bulvārī) un ebreju četrgadīgā pamatskola (kādu laiku tagadējās krājkases ēkā).

Par mācību līmeni Preiļu 6.klasīgās pamatskolā var spriest pēc Daugavpils apriņķa pamatskolu inspektora pārbaudes aktiem. Jāsaka - skolu pārbaudīja regulāri un diezgan bieži. Mācību darba līmeni skolā raksturo arī 1935.gadā sakarā ar skolas pastāvēšanas 70 gadiem žurnālā "Latgales skola" ievietotais raksts. Tajā rakstīts, ka skolas pārzinis P. Grinmanis savā 15 gadu pārzināšanas laikā, ir pratis labi nostādīt šo mācību iestādi. Preiļu sešklasīgo pamatskolu beigušie skolēni ar labām sekmēm spēj turpināt izglītību Ģimnāzijās, skolotāju institūtos u.c. skolās.

Skolā no 1920. līdz 1940. gadam strādājuši katru gadu 6 - 8 skolotāji. Tā 1928./ 29. mācību gadā strādā 7 skolotāji: P.Grinmanis - pārzinis, 5.klases audzinātājs, P.Caunītis - bibliotekārs, 6.klases audzinātājs, E. Grundmane- 4.klases audzinātāja, A.Dzenis - 3.klases audzinātājs, J.Latkovskis - 2.klases audzinātājs, M.Kruste - 1.klases audzinātāja, H.Grinmane - pirmsskolas klases audzinātāja. Ticības mācību pasniedza baznīckungs J.Kalnišs. Lai iepazīstinātu bērnu vecākus, pašvaldību un sabiedrību ar skolas sekmēm un virzienu un tuvinātu tos, katra mācību gada beigās skola rīkoja skolēnu darbu izstādes, savienojot tās ar izrīkojumiem, ierādot vietu tādiem priekšnesumiem, kas izrietēja no skolas darba. Dažādu sarīkojumu skaits mācību gada laikā nebija liels. Tā 1926./27.mācību gadā ir noticis viens izrīkojums 27. februārī. Programmā teātris, dziesmas. 1928./ 29. mācību gadā skolā noticis sarīkojums par atturīgu dzīves veidu, kurā nolasīta lekcija par alkohola kaitīgumu. 1929.gada 14. septembrī skolā ir noticis piemiņas akts sakarā ar bijušā izglītības ministra, lielā Latvju dzejnieka J.Raiņa nāves gadadienu.

Skolā regulāri tiek svinēti tādi valsts svētki, kā 18.novembris, bet pēc 1934. gada arī 15.maijs. Par sevišķu notikumu izvērsās skolas pastāvēšanas 70. gadadienas atzīmēšanas svinības, kurās piedalījās izglītības ministra biedrs - baznīckungs J.Čamanis, vidusskolu direktors P.Kūls un Daugavpils apriņķa 2. iecirkņa tautskolu inspektors K.Steipa.
Katru gadu skolā notika svinīgi izlaiduma akti, kuros piedalījās pagastu valdes locekļi un bērnu vecāki. Skola aktīvi iesaistījās "meža dienās", par ko vēl tagad liecina apzaļumotā skolas apkārtne un Daugavpils iela.

Precīzu ziņu par ārpusklases pulciņiem nav. Ir zināms, ka skolā pastāvējis koris, vingrošanas, dabaszinību un dramatiskais pulciņš.

Skola ar 1934. gada 1.janvāri ir abonējusi lauksaimniecības žurnālu. Ar 1935. gadu, lai veicinātu programmā nosprausto lauksaimniecības mācības realizēšanu, skolā nodibināta mazpulku organizācija. 2-3 reizes vasaras brīvlaikā skolēnus pulcināja skolā, kur notika dažādas rotaļas un sporta pasākumi.

Ar 1934. gadu skolā kā obligātais priekšmets kļuva ticības mācība, zēniem - militārā apmācība, meitenēm -mājkopība. Par ticības mācības kavētajām stundām katra mēneša beigās skolas pārzinis sniedza ziņojumu apriņķa skolu valdei. Ticības mācību pasniedza J.Kalnišs un pēc 1936./ 37. mācību gada arī N.Vlasovs.

1928. gadā Preiļiem piešķirtais pilsētas nosaukums neienesa nekādas izmaiņas izglītībā. Tautas un pagasta valdes pūliņi par vidusskolas atvēršanu palika nerealizēti. No 1934. gada līdz 1940. gadam pilī darbojas Preiļu lauksaimniecības skola.

Pēc krievu 6.klasīgās pamatskolas likvidēšanas ar 1936./37. mācību gadu Preiļu 6.klasīgajā pamatskolā atvērts krievu komplekts (trīs 1.pakāpes klases ar 126 skolēniem). Par skolotājiem krievu valodas klasēs strādā Mārtiņš un Olga Antipenko. Līdz ar to skolā sāk strādāt 7 latviešu valodas un 2 krievu valodas skolotāji, skolēnu skaits latviešu klasēs- 286.

Latviešu klasēs ar 1936./ 37. mācību gadu strādā: P.Grinmanis, M.Grinmane, M.Jekimova, Z.Siliņa, A.Dzenis, A.Rancāne, S.Klepers. 1940. gadā pie Preiļu 6-klasīgās pamatskolas tiek atvērta 7.klase ar trim paralēlklasēm un skolēnu skaitu 80, kā arī 8. klase apmēram ar 20 skolēniem. Skola izvietojās pamatskolas telpās Daugavpils ielā 26. Vienlaicīgi tiek izveidota astoņgadīgā krievu skola (direktors G.Ivanovs), kura izvietojās Raiņa bulvārī (tagad dzīvojamā ēka).

Sākoties Otrajam pasaules karam, krievu un ebreju skolu slēdz, bet latviešu skola darbojās 2-3 mēnešus gadā. 1944.gadā tiek atvērta arī krievu vidusskola, kura izvietojas ēkā blakus Tirgus laukumam (tagad dzīvojamā ēka blakus universālveikalam). Skolas direktors - M.Antipenko.

1944.-1991. gads

1944.g.septembrī tika atjaunota kara laikā likvidētā Preiļu skolas 8. klase un atvērtas 9.-11.klases. Īsā laikā nomainās trīs direktori - B.Spūlis, M.Lācis, J.Dančausks. Skola darbu uzsāka pamatskolas telpās Daugavpils ielā 26. Turpmākajos gados skolai piešķīra Preiļu pils telpas. Skola izvietojās divās ēkās, kas atradās 1.5 km attālumā viena no otras. Sevišķi neapmierinošs stāvoklis bija Preiļu pils telpās, kas tika pārņemtas skolas rīcībā no Preiļu lauksaimniecības tehnikuma ar TKP lēmumu Nr. 872 1945. gada 19. septembrī. Skolas telpas vajadzēja remontēt, jo tajās bija bojātas durvis, logi un krāsnis, noņemti elektriskie
vadi. Trūka inventāra, iekārtu, mācību un uzskates līdzekļu.

1963.gadā skola saņēma jaunas telpas Daugavpils ielā 34. Pa šiem gadiem nomainījušies vēl divi direktori - D. Livdāns un M. Zaļeskis. Gan šī, gan kādreizējā skolas ēka atkal ir kļuvušas par šaurām. Pēdējo gadu direktoru M. Opules un J. Eglīša mēģinājumi kaut ko uzlabot ir cietuši neveiksmi. Nu jau piekto gadu "ceļas" sporta zāles piebūve.

1950./51.m.g. atvēra pastāvīgu internātu ar 42 vietām. Tajā dzīvojošo skolēnu skaits ar katru gadu palielinās (1950./51.m.g.- dzīvoja 42, 1954./55.m.g. - jau 110 skolēni). Astoņdesmito gadu beigās, atceļot obligāto vidējo izglītību, šis skaits kļūst simbolisks.

Līdz ar vidusskolas atvēršanu 1944./45. m.g. skolā mācījās 444, 1945./46.m.g. - 645 skolēni. Pamazām šis skaits pieaug un pēdējo gadu laikā svārstās ap 800.

Pirmais vidusskolas izlaidums notika 1946. gadā, kad skolu beidza 16 absolventi. Pavisam skolu absolvējuši 2333 skolēni. No tiem aptuveni 750 beiguši vai beigs augstākās mācību iestādes (LU - 230, LLA - 70), aptuveni 900 dzīvo un strādā Preiļu rajonā.

Daži zīmīgi skolas vēstures fakti:

1945 - darbu uzsāk skolas komjauniešu pirmorganizācija (pirmais sekretārs- D. Jegorovs). Līdz pat 1990. gadam, kad tās darbība izbeidzas, skolas sabiedriskās dzīves organizētāja.

1949 - skolā ierīko fizikas, ķīmijas, dabaszinību kabinetus, sporta vajadzībām iegādājās vingrošanas rīkus.

1959 - sāk darboties deju kolektīvi E. Bleives un T. Vaivodes vadībā, vēlāk viņām pievienojas S. Vilcāne. Pēc augstskolu beigšanas aktīvu darbību uzsāk un turpina arī pašlaik skolas absolventes G. Ivanova un M. Kozlova.

1965 - notiek plašas skolas simtgades svinības, skolotājas R. Grišānes vadībā tiek izveidots novadpētniecības muzejs. Skolotājai aizejot, darba turpinātājs neatrodas un muzejs 1990.gadā beidz pastāvēt.

1967 - darbību atsāk skolas dramatiskais kolektīvs M. Jumāres vadībā, turpinot E. Livdānes un K. Butlera aizsāktās tradīcijas.

1970 - darbību uzsāk Internacionālās draudzības klubs R. Lustikas vadībā, vēlāk darbu turpina L.Ūzuliņa. Notiek skolēnu apmaiņa ar Igauniju, Kirgīziju, Lietuvu, Ukrainu.

1973 - skolā tiek ieviesta kabinetu sistēma.

1978 - sāk darboties skolēnu vasaras darba un atpūtas nometnes vispirms šefības saimniecībās Galēnos un Pelēčos, vēlāk arī Preiļu pilsētas uzkopšanā. Gandrīz ik vasaru kopā ar skolēniem strādājuši skolotāji P. Skutelis un F. Livmanis.

1979 - tiek uzsākta padziļināta fizikas un matemātikas mācīšana vidusskolā. Skolotāju E. Bleives, V.Ģerberes un L. Ondzules entuziasms padara skolu par vienu no vadošajām republikā šajā jomā.

1986-tiek izveidots informātikas kabinets - viens no pirmajiem republikā (1991. gadā - apgādāts ar ASV ražotiem kompjūteriem).

1987 - darbu atsāk S. Bērziņas vadītais dramatiskais kolektīvs.

1988 - turpinās H. Novicāna vidusskolas pirmsākumu tradīcijas - darbību uzsāk pūtēju orķestris U. Bērziņa vadībā.

1989 - viena no pirmajām skolām republikā ievieš izvēles priekšmetu sistēmu.
Pateicos A. Andžānam un J. Maksimovam, kuri laipni palīdzēja sagatavot šo materiālu.

Sports

Visā skolas pastāvēšanas laikā fizkultūra un sports bijuši lielā cieņā. Populārākais sporta veids kādreiz bija tūrisms, tad ziedu laikus piedzīvoja vieglatlētika (šajā sporta veidā gūti visrespektablākie panākumi), tad basketbols, volejbols, futbols. Ne tik masveidīgus, taču augsta līmeņa panākumus guvuši arī ūdensslēpotāji, bobslejisti un automodelētāji.

Pirmie panākumi republikas sacensībās - uzvara 1.tūristu salidojumā.
Latvijas republikas izlasi vieglatlētikā ir pārstāvējuši daudzcīņnieki J.Patašnieks, R.Kotāns, Ā.Vucāns - vairākkārtējie republikas meistarsacīkšu laureāti, barjerskrējējs J.Eglītis. Vissavienības skolēnu spartakiādēs startējuši A. Brakovskis un E. Mukāns.

Republikas skolēnu spartakiādēs vieglatlētikā uzvarējuši: J.Patašnieks, J.Eglītis, E.Mukāns, S.Šmeikste, I.Bečs, A.Adamovičs.

Tālākie panākumi saistās ar sporta spēlēm: uzvaras rajona un daudzās draudzības sacensībās. Vissavienības "Ādas bumbas" finālturnīros startējuši: V.Želvs, J.Želvs, A.Pošeiko, A.Vilcāns, I.Babris, E.Rubīns, U.Ūdrasols, J.Trups, A.Želvs, A.Sparāns, A.Joksts, A.Adamovičs. Skolas audzēkne L.Jermolajeva spēlē TTT vēl komandas ziedu laikos.

Ne sevišķi masveidīga, bet meistarīga ir ūdensslēpotāju grupa: starptautisko sacensību dalībnieki D.Vucāne, I.Buks (starptautiskās klases sporta meistars), Vissavienības sacensību dalībnieki un
laureāti V.Ivanāns, G.Bruzgulis, G.Kokins, J.Ondzulis.

Vissavienības sacensībās automodelismā godalgotas vietas vairākkārt izcīnījis A.Šņepsts.

Arī bobsleja bums nav gājis mūsu skolai secen: R.Kotāns - pirmais olimpietis rajonā (Sarajevā), pašlaik valstsvienību pārstāv Ā.Vucāns.

Par fizkultūras skolotājiem šajā laikā strādājuši A.Pošeiko, S.Vilcāne, A.Leikuce, V.Leone, par treneriem -A.Volonts, P.Zdanovskis, E.Mukāns, J.Kokins.

Deju kolektīvi

Skolas vēstures neatņemama daļa ir mūsu deju kolektīvi - gadu desmitiem entuziastu pūlēm izkoptās, saglabātās un pārmantotās tradīcijas. Mums šoreiz nav iespējams pieminēt visu dejotāju vārdus, taču gūtais estētiskais baudījums, entuziasms, azarts ir atstājis neizdzēšamas pēdas ikvienā dvēselē.

Astoņu pāru deju kolektīvi skolā sāk darboties ar 1959./60. mācību gadu, kad notiek gatavošanās 1.republikas skolēnu deju svētkiem. Tos vada skolotājas T.Vaivode (1.-4.klases) un E.Bleive (9.-11.klases). Vēlāk tiek nodibināts 5.-7.klašu deju kolektīvs, kuru dažādos mācību gados vada T.Vaivode, E.Bleive, S.Vilcāne, bet sākot ar 1982./83.m.g. - M.Kozlova. Šinī pašā mācību gadā darbu ar 1.-4.klašu deju kolektīviem uzsāk G.Ivanova un M.Kozlova.

1990./91.m.g. skolā darbojas:

1.-4.klašu deju kolektīvs (vad. G.Ivanova)
5.klašu deju kolektīvs (M.Kozlova)
9.klašu deju kolektīvs (G.Ivanova)
10.-11.klašu deju kolektīvs (M.Kozlova)

Visi deju kolektīvi vienmēr ir piedalījušies rajona deju skatēs un svētkos. Vēl pārskatu par skolas deju kolektīvu piedalīšanos zonu un republikas skatēs un svētkos dod sekojoša tabula.

1962.g. 1.skolu jaunatnes Deju svētki, 9.-11.kl., E.Bleive
1967.g. 2.skolu jaunatnes Deju svētki, atzinība 9.-11.kl., E.Bleive
1970.g. Republikas 6.Deju svētki, 9.-11.kl., E.Bleive
1972.g. 3.skolu jaunatnes Deju svētki, 9.-11.kl., E.Bleive
1975.g. Republikas 7.Deju svētki, 9.-11. kl., E.Bleive
1978.g. Skolēnu zonālie Deju svētki Rēzeknē - 2.vieta 9.-11. kl., E.Bleive, atzinība 5.-7. kl., S.Vilcāne, 1.-4. kl., S. Vilcāne
1979.g. 4.Skolēnu Deju svētki, 5.-7. kl., S.Vilcāne
1980.g. Republikas 8.Deju svētki, atzinība 9.-11. kl., E.Bleive
1983.g. Zonālie Deju svētki Gulbenē, atzinība 9.-11. kl., E.Bleive
1984.g. 5.Skolēnu Deju svētki, 5.-7. kl., M.Kozlova, 9.-11. kl., E.Bleive
1985.g. Republikas 9.Deju svētki, 9.-11. kl., E.Bleive
1987.g. Zonālie skolēnu Deju svētki Daugavpilī - 1.vieta 1.-3. kl., G.Ivanova, 1.vieta 4.kl., G.Ivanova, 1.vieta 7.-8. kl., M.Kozlova, 1.vieta 9.-11. kl., E.Bleive
1988.g. Deju svētki Daugavpilī, 9.-11.kl., E.Bleive
1989.g. 6. Skolēnu Deju svētki - atzinība 4.-6.kl., G.Ivanova, 7. kl., M.Kozlova, 9.-11.kl., E.Bleive
1990.g. Zonālie Deju svētki Daugavpilī, 11.-12.kl., E.Bleive
1990.g. Republikas 10. Deju svētki, 11.-12.kl., E.Bleive

Piezīme: Pirmajos trijos skolēnu deju svētkos lauku rajonu 1.-4. klašu deju kolektīvi nepiedalījās.

Mācību darbs

Mūsu skolas skolotāju un skolēnu entuziasms atspoguļojas mācību priekšmetu olimpiāžu rezultātos. Visbiežāk tas ir ārpusstundu individuāla un nepmaksāta darba rezultāts. Bet vai tad entuziasms un zinātkāre ir mērāmi naudas vienībās? Šī ir reize, kad mēs gūstam morālo gandarījumu un ceļam skolas prestižu.
Godalgotie skolēni republikas olimpiādēs.

Preiļu rajona vēsture

Tagadējais Preiļu rajons bijis apdzīvots jau sirmā senatnē, sevišķi biezi 10.- 12.gs., agrā feodālisma periodā Aglonas un Rušonu ciemos koncentrēts visvairāk tā laika Latvijas pilskalnu. 12.gs. beigās - 13.gs. sākumā Preiļu novads ietilpa plašajā seno latgaļu Jersikas valstī, kas atradās no Gaujas krastiem pie Cēsīm līdz Krievzemes un Lietuvas robežām. Šīs samērā augstu attīstības pakāpi sasniegušās feodālās valsts administratīvais, politiskais, ekonomiskais un kultūras centrs bija Jersikas pilskalnā (tagadējā Preiļu rajonā), kur dzīvoja tās valdnieks Visvaldis. Jersikas valsts bija cieši saistīta ar kaimiņos esošajām krievu kņazistēm un Lietuvu. Jersika kontrolēja svarīgo Daugavas tirdzniecības ceļu, tādēļ jau 12.gs.beigās sākās sadursmes starp seno latgaļu valsti un vācu iebrucējiem.1209.g.vasarā vācu krustneši Rīgas bīskapa Alberta vadībā negaidītā uzbrukumā ieņēma Jersikas pilsētu un piespieda Visvaldi kļūt par bīskapa vasali.

1569.g.Preiļu novads līdz ar citām zemēm Daugavas labajāĘ krastā tika iekļauts Polijas un Lietuvas apvienotajā valstī. Livonijas karš (1558-1583) un pēc tam poļu - zviedru karš (1600-1629) tagadējās Latgales teritorija tika stipri izpostīta. Preiļu apvidus, ko ieskāva staigni, grūti pārejami purvi, ezeri un
meži, karos cieta mazāk, un joprojām palika samērā biezi apdzīvots. Tāpēc arī te labāk saglabājušās tautas senās tradīcijas un folklora.

Pēc Polijas pirmās dalīšanas (1772.g.) Preiļu novads līdz ar pārējo Latgales teritoriju tika pievienots Krievijas impērijai (1776.g.), sākumā tas ietilpa Pleskavas guberņā, pēc tam Polockas vietniecībā, vēlāk Baltkrievijas guberņā, bet no 1802.g. - Vitebskas guberņas Daugavpils un Rēzeknes apriņķos. Dzimtbūšanas jūgs, nacionālie un garīgie spaidi carisma apstākļos vēl vairāk pastiprinājās. 1865.g. Latgalē tika aizliegts (līdz 1904.g.) iespiest un izplatīt grāmatas un laikrakstus latviešu valodā, dibināt biedrības. Latgales latvieši nedrīkstēja strādāt valsts dienestā, par skolotājiem, viņiem neļāva iepirkt te zemi. Skolās un valsts iestādēs bija aizliegts pat runāt latviski.

Preiļu novada iedzīvotāju protests pret muižnieku un carisma jūgu spilgti izpaudās 19.gs.60.gadu zemnieku nemieros, bet it īpaši 1905-1907.g. revolucionārajā kustībā.

Laika posmā līdz valstiski neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanai 1920.gada 18. novembrī vara bieži mainījās. De jure Latgale atkal apvienojās ar Latviju pēc 1920.gada 11. augusta miera līguma starp Padomju Krieviju un Latviju. Turpmākais novada liktenis aplūkojams visas valsts kontekstā: 1940.gada okupācija, deportācijas, otrais pasaules karš. Sarkanā Armija novadu atbrīvoja 1944.gada jūlija beigās - augusta sākumā.

Arī pēckara perioda notikumi rajonā daudz neatšķiras no norisēm republikā:1949. gada deportācijas, kolektivizācija, piespiedu migrācija uz tiem republikas novadiem, kuru iedzīvotāji tika izvesti
masveidīgāk, rūpnīcu forsēta celtniecība (sevišķi Līvānos) un ar to saistītā migrācija no PSRS, ekoloģiskās problēmas, arhitektūras pieminekļu sabrukums.

Tomēr politika nav spējusi uzveikt garīgumu, joprojām dzīva ir reliģija, latgaliešu valoda, tautas mākslas tradīcijas (folkloras ansambļi, daiļamatu meistari) un izsenās latgaliešu brīvības alkas. Latvijas atmodas laikā rajonā ievēlēti PSRS AP deputāti: M.Kosteņecka, A.Čepānis, Latvijas republikas deputāti: V.Zeile, A.Puzo, N.Beļsķis. Nu jādomā un jācīnās par to, lai beidzot trešā zvaigzne mirdzētu vienlīdz spoži ar pārējām. Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un valstiski neatkarīgu
Latviju 90.66% iedzīvotāju pauda savu gribu, no tiem 79.64% izteica "JĀ" neatkarīgai Latvijai.

Skolas muzeja dibinātāja

Vairākām paaudzēm Preiļos nav svešs skolotājas Rozālijas Grišānes vārds. Vieniem viņa bija pirmā audzinātāja piecdesmito gadu sākumā, citiem - septiņdesmito gadu beigās. Tagadējiem skolēniem - viņu vecmāmiņu, māmiņu vai tētu skolotāja. Viss Rozālijas Grišānes darba mūžs atdots Preiļu 1.vidusskolai.
Trīsdesmit viens pirmais septembris sauca viņu pie skolas bērniem, trīsdesmit pavasaros kopā ar audzēkņiem tika meklēta zilā ilgu un cerību puķe Preiļu parkā. Kas skolas bērniem palicis no viņas mūža? Darbīgums? - Jā. Aizrautība? - Jā. Mūžīgā neapmierinātība ar paveikto? - Jā. Un tā vēl būtu desmiti "jā". Tie padarīja interesantu viņas klases audzēkņu dzīvi, tie garīgi uzmundrināja kolēģus, tie deva iespēju skolai apzināties savu sākumu, arī savu vietu pilsētā, novadā, republikā. Drīz pēc tam, kad 1952.gada skolotāja Grišāne ieradās strādāt Preiļu 1.vidusskolā,viņa sāka skolas vēstures izpēti, tad meklējumu loks paplašinājās, iepazīstot Preiļu pilsētu, līdz savākto materiālu kļuva tik daudz, ka jaunuzceltajā skolas ēkā tapa skolas muzejs. 1970. gadā tas paplašinājās un kļuva par novadpētniecības centru. Ieguldītais darbs nepalika nepamanīts Republikāniskajās novadpētniecības skatēs. Mēs visi - novadpētnieki, noformētāji, izpildītāji - reizēm bijām līdz nāvei noguruši no viņas idejām, kuras bieži "uzpeldēja" pēdējā naktī pirms kādas skates vai pasākuma, bet darījām, gājām, meklējām, rakstījām, līmējām. Protams, toreiz īstu paldies skolotājai tā arī nespējām pateikt. Gadi visu noliek savā vietā. Tie aizvējo darba steigā radušos
pārpratumus, aizpūš visu lieko, nevajadzīgo. Tikai tagad redzam, izjūtam, cik svētīga bija Lijas aizraušanās ar novadpētniecību, cik interesanta, patiesa viņa bija kā skolotāja, bieži vien pēc savas izpratnes skaidrojot to sarežģīto laika posmu, kurā aizritējis viņas un daudzu kolēģu darba mūžs.

Jā, skolotāj! "Draugu ir daudz, bet kādi tie..." - tā tava iemīļotā dziesma. Tad nu zini, ka Tavi bijušie audzēkņi un kolēģi - visi vēlas nākt tev "klāt un roku sniegt", un teikt: "Paldies, mīļo skolotāj!",

No dramatisko kolektīvu vēstures

1967. gads sākums Marijas Jumāres ērai skolas teātrī. Viņa pieteica sevi ar cīņu par harmonisku tēlu ne tikai uz skatuves, bet arī reālajā dzīvē.
Skolotāja Jumāre bija prasīga pret sevi, un viņai piederēja tiesības būt stingrai pret citiem. Savulaik pie Amtmaņa-Briedīša teātra kursos gājusi, Marija Jumāre, uz Preiļu 1. vsk. atnākot, liek atdzimt tobrīd stipri panīkušajai dramatiskajai mākslai. Jau pirmais iestudējums ir vērienīgs, spilgts, šokējošs brāļu Grimmu "Pelnrušķītes" dramatizējums trijos cēlienos, pie tam vācu valodā. Tas bija tas nepieciešamais sprādziens, kurš atmodināja, kurš deva iespēju aizraut un vest sev līdz. Tam seko Viborga un Siņicina viencēliens un fragmenti no A. Upīša "Sūnu ciema zēniem". Vēlāk paralēli tiek iestudēti divi tik vērienīgi darbi: L. Paegles "Runga iz maisa" un I. Indrānes "Dzeguzīte gadus skaita" (ar Jura Cīmaņa un Mārītes Ondzules neaizmirstamo duetu). Ilze Indrāne savā vēstulē M. Jumāri taktiski brīdinājusi: "Esat nu gan jūs varonīgi, uzņemdamies cīņu ar tik pieaugušu un smagu lugu", uz ko režisore atbildējusi: "Taču darbam, ko tu dari, grāmatai, ko lasi, lugai, ko spēlē, jābūt kaut mazliet lielākai par tevi pašu, parasti gan meklē kaut ko "savā līmenī" un neiegūst neko, izņemot nodarbošanos. "Lugas pirmizrādē piedalījās autore, sajūsmināta par redzēto, atzina, ka Jumārei bijusi taisnība. Vēlāk tiek iestudēti: Čehova "Jubileja" un A. Brigaderes "Sprīdītis". Ar pēdējo saistāmi arī pirmie lielākie panākumi republikas skolu dramatisko kolektīvu skatē: 2. vieta, dalīta ar Valmieras slaveno Viestura vidusskolu, jāpiebilst, ka 1. vietu żžūrija vispār nepiešķīra. Kolorītākie tēli: Sprīdītis (R.Babris), Princese Zeltīte (I.Gurgāne-Vīberga), Ragana (E.Miglāne-Bravacka), Velns (V.Ivanovs), Lutausis (A.Pošeiko) un, protams, neatkārtojamais Sīkstulis (G.Skrimblis). Vēlākie darbi nav mazāk vērienīgi: S. Rannamā "Kadrija", kurā talantīgi savus tēlus nospēlējuši: Ilmārs Boreiko (Entū), mazā Sase M. Pošeiko), Marjū (L. Miglāne- Bruzgule), Marelle (A. Vilcāne- Poplavska), Melita (M. Gorożniece), Vesta (V. Soma-Puęe), Liki (I. Gurgāne- Vīberga), Māte (L.Svoka-Baško), Tīts (A.Pošeiko) un Andress (A. Soms) un, protams, Kadrija (S. Rubene-Berzina). "Kadrijai" seko darbs pie G. Priedes "Vējlukturis abažūrā", kurā visa milzīgā (no visdažādākajām klasēm nākusī) aktieru masa spēlē apbrīnojami saliedēti. Vēlāk režisore iestudē H. Gulbja "Mednieku pili". Arī šī izrāde atklāj dažus jaunus talantus: Anitu Prikuli (Lauma), Aināru Pauniņu (Egons), Reini Bricu (Arnis) un Aivaru Stašuli (Indulis). Vislielākos panākumus nes Salnājas lugas "Nezāļu karaliene" iestudējums, kurš 4. republikāniskajā skolu dramatisko kolektīvu skatē gūst godpilno 1. pakāpes diplomu. Tēlotāju: Dz. Ozolas, M. Pošeiko, S. Cirša, A. Gribuškas sniegums tiek atzīmēts ar piemiņas balvām. Režisore iestudējusi arī lugu fragmentus un viencēlienus, kuros tikpat prasīgi tika audzināta un kopta augsta skatuves kultūra. Atceramies Raiņa "Uguns un nakts" fragmentu ar patiesi latvisku, vīrišķīgu, lepnu Lāčplēsi (I.Boreiko), neaizsargātu, sievišķīgi trauslu Laimdotu (G. Opuli- Ivanovu, vēlāk M. Gorożnieci), aukstu, aklu pret visu dzīvo, un nāvi nesošu Melno (G.Skrimbli) un lepnu, ārkārtīgi aktīvu Spīdolu (L. Svoku-Baško). A. Upīša jubilejas gaidās tika iestudēts fragments no vēsturiskās traģēdijas "Spartaks" (Spartaks - R.Babris, Mirdza- M. Gorożniece). Viencēlienus raksturo visdažādākā tematika: V.Skulmes "Veco vējeņu noslēpums" (ar drastisko G. Skrimbļa Subjektu un I. Boreiko patiesi izjusto Igoru Mešņikovu), Ē.Briedes "Terēze", kurā lieliskā duetā åģimenes nesaskaņas izrādīja I. Gurgāne (Terēze) un I. Boreiko (Vitolds Vaidavs), arī fragmentā no A. Sakses "Pasakām par ziediem" Ilmāram Boreiko nācās pārtapt par niķīgas sievas manipulācijām pakļautu vīru, tikai šoreiz dzīvesbiedre, kaprīzi koķetā, Magone (Ināra Soika-Prikule) beigās dabūja pērienu. Viss Marijas Jumāres mūžs ir ziedojums uz teātra mākslas altāra. Teātris bija viņas vienīgā un svētā mīlestība, kurā režisore dalījās ar katru, kas bija gatavs pieskarties brīnumam. Cik siržu viņa atvērusi teātrim, cik ļaužu no skolas aizgājuši, uz teātri vērsti! Pat Jānis Streičs savu panākumu ceļu sācis no Jumāres. Zem viņas zvaigznes starojuma augušos, teātra apsēstos var atrast visā republikā, viņi turpina nest citiem savas skolotājas atmodināto gaismu.

Skolas dramatiskā kolektīva vadīšanu kopš 1983.gada uzņemas Skaidrīte Bērziņa. Pēc DPI beigšanas viņa atgriežas strādāt savā skolā. Skolotājas Jumāres vadībā gūtās iemaņas studiju gados papildinātas Daugavpils Tautas teātrī.

Pirmais pieteikums Sk.Bērziņas darbā ar skolas dramatisko kolektīvu ir Teātra vakars, kuru sagatavo un līdzās darbojas gan skolēni, gan skolotāji. Šī sadarbības tradīcija kā Sk.Bērziņas režisores darba princips saglabājas visos turpmākajos iestudējumos.

Par zināmu "iesildīšanos" lielajiem uzvedumiem var uzskatīt fragmentus no P.Putniņa lugas "Gaidīšanas svētki" un V.Rītupes viencēlienu "Klases noslēpums", kā arī A.Brigaderes viencēlienu "Čaukstenes", kur spēlē skolotājas (A.Plotka, M.Kozlova, L.Pauniņa, S.Bńrziņa, I.Anspoka, A.Bernāne, O.Anspoka).

P.Putniņa lugas "Es savos zābakos" izrādi noskatās ne tikai preilēnieši, bet arī pats autors, kas, protams, ir ļoti rosinoši turpmākajam darbam. Galvenajās lomās I.Kozlovska (Eglīte) - Krēms, G.Ratenieks - Pēcis, V.Jalinskis - Klanģis, A.Adamovičs - Mareks Bužs. Neparastāks veikums ir dažādu autoru darbu fragmentu iestudējumi angļu valodas vakaram.

Skolotājas Bērziņas ieceri ķerties pie pasaules klasikas - V. Šekspīra "Romeo un Džuljetas" - daudzi sākumā uztver skeptiski. Tāpēc vēl jo lielāks ir gandarījums, kad uzvedums piedzīvo vairākas izrādes rajona klubos un izpārdotu zāli Preiļu kultūras namā. Galvenajās lomās I.Vucāne -Džuljeta, A.Adamovičs - Romeo, arī Ā.Petrovs-Merkucio, D.Sondors-Benvolio, A.Briģis - Tibalds, I.Babris - mūks. Aktieru ansambli jau tradicionāli papildina skolotāji L.Pauniņa un P.Skutelis- Kapuleti, I.Kursīte un A.Pošeiko - Monteki, J.Eglītis - princis Eskals.

Līdzās tiem lielajiem iestudējumiem, skolotāja allaž veikusi it kā nemanāmu darbu, sagatavojot skolēnus izteiksmīgās runas konkursiem, dažādiem sarīkojumiem, vakariem, karnevāliem, būdama reizē gan režisore, dekoratore, sagādniece, modelētāja, grimētāja, ģērbēja, vārdu sakot, dvēsele visam tam, ko Preiļu 1.vidusskolā var saistīt ar teātra spēlēšanu.