TŪRISMA DIENA 1996

Dienas sakums neliecināja, ka šī diena būs kas īpašs. Daži nomaldījušies ģimnāzisti mēģināja orientēties pilsētas centrā, citi stūrēja savus braucamos droši un pārliecinoši.
Dovales ezera krasts sākotnēji atgādināja meža cirtēju invāziju Kanādas mūžamežos pagājušā gadsimta beigās. Likās - šo aktivitāšu dēļ zemes īpašniekam nāksies nožēlot, ka piekritis šāda pasākuma rīkošanai, tomēr ugunskura siltums un saules gaisma mazināja ciršanas tieksmes, un reizē ar pirmajiem saules sta-riem sacensības varēja sākties. Nedaudz mulsināja no visām pusēm nākošie ģimnāzisti. Ceļi būtu bijuši īsāki, ja pa priekšu ejošās grupas nebūtu draudzīgi paņēmušas līdzi ceļa rādītājus. Bet ari panikai nebija pamata, jo šos ceļa rādītājus varēja nolikt arī pie citiem ceļiem (respektīvi - neceļiem), bet tādas virsotnes radošā doma šoreiz nesasniedza.
"Vecīši, mietiņu nav!" šī frāze ieies ģimnāzijas vēsturē. Tūrisma stafetes laikā skanēja dažādas replikas, derīgi padomi, nederīgi padomi un draudzīgi antipadomi, tomēr nekas nespēja apturēt 1.D uzvaru. Skrē-jienā pāri baļķim skaļākais un izteiksmīgākais audiālais pavadījums - spiedzieni - bija 2. H jaunkundzēm, diemžēl tas nekādā veidā neatspoguļojās gala rezultātā. Žēl, tie tiešām bija ļoti sievišķīgi aizkustinoši. Dažai komandai gan telts izskatījās kā pēc pārciestas zemestrīces vai tā noteikti nepārciestu zemestrīci, ja tāds fenomens tiktu novērots šajos platuma grādos. Arī nakšņošana varētu būt tīri interesanta, bet līdz tam šoreiz nenonāca. Tas lai paliek vasaras pārgājieniem.
Visprestižākās (un bīstamākās, jo kāds var apmaldīties) parasti ir orientēšanās sacensības. Šogad pirmo reizi šā pasākuma vēsturē kāds neatgriezās laikā un apzinīgākajiem administrācijas pārstāvjiem nācās at1ikt pusdienas un doties meklēt pazudušās dvēseles. Mazliet dīvaini gan izskatījās, ka direktors baltās biksēs brauc pa mežu ar velosipēdu un izplatījumā skan viņa auri: "Meitenes! Meitenes!". Ko varētu pa-domāt nezinātājs no malas, atliek tikai minēt. Katrā ziņā sauklis "Olita! Olita!" bija mērķtiecīgāks un cil-vēciskāk saprotamāks. "Pazudušās" pa to laiku mierīgi pusdienoja...
Visi bija loti nopietni gatavojušies pusdienām. To var saprast, jo ēšanas motīvs kā dzīvību nodrošinošs ir viens no svarīgākajiem cilvēka dzīvē. Dominēja ekoloģiski tīra, pašmāju un arī saukta pašmāju (kā jums patīk Preiļu "Atlantijas skumbrija spāņu mērcē"?) pārtika. To, ka rudens ir bagāts un krāsains, vislabāk apliecināja 1.K un 2. D galdi. Nevar nepieminēt desu koku un 2. H daiļrunību, 2. K mārketinga speciālisti no viņam varētu daudz mācīties - pārdos ne tikai ko labu, bet bez problēmām ari kaut ko jau pastāvējušu - galvenais - pārliecinoši un nepārtraukti runāt un glīti iesaiņot. Šī konkursa laikā okulto mākslu speciālisti dzina ļaunos garus no žūrijas komisijas. Tā kā pēc šī procesa visi komisionieri palika dzīvi, var secināt, ka nav pareizs vispārpieņemtais uzskats par skolotajos dominējošo patoloģisko ļaunumu. Atlika vēl arī kaut kas labais. Skeptiķi teiks - okultisti nav bijuši līmenī, bet vienmēr jau būs neapmierinātie.
Didaktiski pamācoši ritēja džentlmeņu konkurss. Kā noskaidrojās cīņas gaitā - galvenais nebija sist daudz un stipri. Pacietība bija galvenais knifs. Pārsteidza publikas uzvedība, kas atsauca atmiņā senās Romas pilsoņus gladiatoru cīņu laikā (Sit! Grūd! Gar zemi!). Tas neapšaubāmi liecināja par rietumu video pop-kultūras ietekmi (neticas, ka visi ģimnāzisti ir lasījuši Quo vadis?), tomēr bieži dzirdētie vardi, kuru cil-mes zeme ir liela un tepat blakus, kārtējo reizi apliecināja, ka mēs vēl tikai esam ceļā uz Eiropu. Paši džentlmeņi visumā nemaz nebija tik kareivīgi un rādīja Cēzara cienīgu stāju. Nepakļaušanās pūļa instin-ktam liecināja par veselo saprātu un gribasspēku.
Vienmēr amizants ir alpīnais futbols - partneri pamest nevar, bet cik tu ilgi stiepsi (vilksi pa zemi), un kā gan citādi lai izjūt dzimtās zemes elpu? Katrā ziņā šis sporta veids radīja visvairāk pozitīvo emociju.
Apsviedīgākais ģimnāzists - vienīgais konkurss, kurā pirmais kurss nevinnēja. Bet par to, ka portfelis ne-maz nelido tik tālu un tur, kur gribētos, viegli varēja pārliecināties ikviens. Šī bija E.Mukāna reize parā-dīt, ka pulveris vēl sauss. Kopumā jauno ofensīva nav noliedzama. Smagi ir, ka skolēns pāraug skolotāju (kā to uzskatami pierādīja "visasākā ģimnāzista" konkurss, kurā direktora "iegūtā" vieta, maigi izsakoties, atsauca atmiņā "Doriana Greja portretu", bet to, vai 2. un 3. kursam attiecībā pret pirmo šis krupis būs vēl lielāks, rādis laiks.
Vēl tikai reti pārpildīts autobuss uz Preiļiem, un līdz ar romantisku vakara krēslu pilsētas robežu sasnie-dza pēdējais ģinmāzistu - romantiski nesteidzīgu tūristu (vai tikai?) pāris. Nevar nepieminēt viņu uzsvērto arouganci pret XX gadsimta cilvēka labāko draugu - automašīnu, bet tāds arī bija rīkotāju mērķis - baudīt dabu un kopā būšanu, un ...

J.Bergmanis, smalko aprindu hronists