TŪRISMA DIENA 2000

Eu, kur maiss??!! (sacensību laikā saklausīta frāze)

Lai gan jau piektā (neliela jubileja, vai ne, bet kur tad torte?) šī tūrisma diena atšķirībā no citām bija ģimnāzistu projekta darbs un gara produkts. Visnotaļ vasarīgo laika prognozi papildināja ģimnāzistu optimisms (kāds vispār var būt pesimists, jo stundas taču nenotiek) un novatorisms. Jauns bija komandu pieteikums. 1A nodziedāja tradicionāli, varētu teikt latgaliski skaidri un tieši: "Es nenācu šai vietā savu miegu izgulēt...”, savukārt 1B šo pašu domu pauda modernākā aranžējumā, kas skanēja: “Ū na na na” un tālāk netulkojamas vārdkopas. Disciplīna jautās 1D priekšnesumā, kurā teicēja tembrā varēja saklausīt līdzību ar kaut kur bieži dzirdētu autoritāru balsi. Tas bija arī vienīgais kurss, kurš novēlēja panākumus citiem un pats šo novēlējumu arī apzinīgi ievēroja. Kas zin’, varbūt, kā teikts Bībelē tie pēdējie būs tie pirmie. Galvenais ir atskaites punkts un nenokavēt īsto brīdi. Savukārt 1H divbalsīgais dziedājums lika rezumēt - pirmie kursi tādi klusāki un kautrīgāki šogad. Tā jūs pasauli neiekarosiet! Šķiet, arī 3V dziedāja divbalsīgi, lai gan taisnības labad jāsaka smalko aprindu hronistu neatstāja sajūta, ka zēni vienkārši netiek līdzi meitenēm. Bet ne jau katram lemts saprast mūzu ceļus un neceļus. 2A sevi pieteica ar “Bēdu manu lielu bēdu”, savukārt 2B atstāja viszvērīgāko iespaidu, jo viņu visnotaļ romantiskajās dzejas rīmēs visbiežāk sastopamais vārdiņš bija “zvēru”. Olimpiskais motīvs ieskanējās 2K pieteikumā – stāvot ūdens bļodā tika aizdegta olimpiskā uguns, protams, pietrūka Sidnejas mērogu, bet bija arī drošāk ap sirdi, jo skatoties Sidnejas spēļu atklāšanu zemapziņā sēdēja jautājums, ja nu operators ir sajaucis ūdeni ar benzīnu... Olimpiskais motīvs bija manāms arī 2 haš priekšnesumā, kurā tautiskie soļi mijās ar Sidnejas olimpiādes reklāmas rullīšos redzētām aborigēnu dejām. 2D vairs nemaz nekautrējās: “Mēs būsim tie labākie!” Dienas beigās apbalvošanas laikā prātā nāca frāze no kādas šeit necitējamas anekdotes: “Čto obeščal, to i vipolnit!" 3D bija pamanījušies noķert Laimes Lāci, kas pats par sevi nebūtu īpašas apbrīnas vērts. Nozīmīgāka šķita cilvēka spēja saprast un tulkot lāča teikto. Lai to varētu, ir jānomācās divi gadi dabas kursā vai vismaz jāapmeklē antropozofijas konferences. 3H skandēja, ka šie ir lieli svētki Eglītim. Vēlāk, jautāts par svētku lielumu, viņš teica, ka brīdis, kad celtnieki pabeigs renovācijas darbus, varētu būt maķenīt lielāki svētki. Pasaule mainās – globalizācija, komercializācija un vēl visādas citādas “ācijas” novedušās pie tā, ka Līgo dziesmas skan arī rudenī. Prātā nāca citas rīmes “Vēl gan silti vēji staigā”, kas sakrita ar 3K pausto skarbo realitāti – mēs esam šeit pēdējo reizi. Jā, neviena eiforija nav bezgalīga (vismaz no līdz šim zināmajām).

Sacensības nav iespējams aprakstīt, ir jābūt tur klāt un viss jāizjūt. Jautrās stafetes iztālēm atgādināja Napoleona armijas manevrus pirms Austerlicas kaujas, bet, tuvumā vērojot šo atrakciju, varēja tikai apbrīnot ģimnāzistu izdomu. Hronistam vēl nebija nācies redzēt, kā var skriet sakrustotām kājām. Savukārt citiem nācās aprobežoties ar nezinātājam mistisku sentenci: “Ieliec avīzi, cik vien augstu var!!!" (tāds padoms ir ko vērts) Pa to starp kāds kurss nenoguris skandēja “mēs malači, citi kalači", taču objektivitātes dēļ jāatzīmē – “malači" bija bieži sastopams itin visu komandu leksikā.

Iespējams (kā teica Ādamsons Saeimā, iespējams), meitenēm par iekļūšanu orientēšanās komandā nācās pat pacīnīties, jo parasti orientieristi ir ļoti delikāti un uzmanīgi pret komandas biedrenēm, eleganti tās pieturot aiz rokas vai īpašos gadījumos naturāli velkot līdzi sevišķi distances beigu daļā. Ir gadījies redzēt pat nesam kādu būtni uz muguras, taču gana izretis, jo arī bruņinieciskumam ir fiziskas robežas. Nezinātājs varētu domāt - cilvēki vienkārši atgriežas no randiņa, ja ne steiga un nolemtības izteiksme sejā. Savukārt pirmajiem kursiem elegances pietrūka un pat izmisīga nezināma skatītāja saukļa: “meiteni paņemiet!!!” (kas atkal nezinātājam varētu likt domāt nezin ko) jēga laikam līdz apziņai nonāca tikai pēc finiša. Nekas, džeki, nākamgad viss būs kā vajag! Visam savs laiks …

Samērā mierīgi norisinājās citas stafetes. Kartupeļu mešana grozā rosināja pārdomas par zudušo laiku, un, redzot, cik aizkustinoši visi centās un tik un tā nevarēja iemest, ienāca prātā kolhozu kartupeļu tīrumi, kuros gūtais rūdījums šai ģimnāzistu paaudzei acīmredzami iet secen. Bet neieslīgsim nostaļģijā par reizē ar kolhoziem nebūtībā aizgājušo. Neko darīt, tagad jaunatne rok mazāk, ka tik raktu dziļāk!

Lai publika piedod dabas bērnam bioloģiskas asociācijas, bet, veicot čūskas trasi dažas jaunkundzes visnotaļ atgādināja jaunākās māsas, vēl citas nez kāpēc – sliekas. Bet tas ir gaumes jautājums un, kā zināms, par gaumi nestrīdas.

Lodes grūšana izvērtās par vienu no skaļākajām atrakcijām, jo 2D kurss, katra savējā metienu un katru cita kursa ģimnāzista tuvāku metienu sagaidīja ar ovācijām. Brīdī, kad par līderi bija kļuvis 2D ģimnāzists, viņi aizkustinošā naivumā mēģināja iestāstīt, ka ir jau par vēlu, vai vienkārši atrunāt no startiem potenciāli bīstamākos pretiniekus, neizpalika arī soģa Edgara pierunāšana vienkārši nepielaist sacensībām tos, kuru nebija klāt sākuma brīdī. Tas lika aizdomāties, cik maz tomēr mēs pazīstam viens otru... Viņi nezināja, ka Edgars ir viegli ietekmējams ar ... Lai nu šoreiz paliek, klačiņas un valdības nestabilitāte ir mūžīgs fenomens. Gan jau kāds cits jums pateiks pareizo pieeju.

Var tikai apbrīnot grāciju konkursa dalībnieces. Šo rindu autors pats ir mēģinājis un sabrucis vai nu zem algebras grāmatas vai vienkārši atbildības nastas, vai vienkārši zemapziņas grūsts. Taču apbalvošanas ceremonijā viedie soģi bija aizmirsuši pašu būtiskāko – grācija nesteidzas un pēc loģikas šajā konkursā tomēr uzvarēja Inga no 3.K. Tā lūk, žūrija! Pārsteidza arī kas cits – direktora bezcerīgie un izmisīgie saucieni skolotājām piedalīties šajā disciplīnā (likteņa ironija – nekādas disciplīnas). Tas vedināja uz ķecerīgām aizdomām par pašreizējā direktora autoritāti un spēju vadīt šo kolektīvu, vēl jo vairāk tāpēc, ka skolas uzdevumos atrodama vieda vārdkopa par piedalīšanos. Papīrs pacieš visu tā teikt! Vai klātbūtne ir piedalīšanās? Bet atstāsim vārdu semantisko analīzi filologu ziņā. Tikai neatstāja doma, ka saucēju sagaida saucēja liktenis.

Neizpalika džentlmeņu šovs. Šī pasākuma morāle personificē džentlmenisma būtību – džentlmenis ir vienmēr džentlmenis. Visu cieņu uzvarētājam, taču Sergejs no 2.K ir vairāk kā apbrīnas vērts. Ieraugot viņa neizpratnes pilno skatienu pēc tam, kad izrādījās, ka viņa sāncensis ir meitene (kā lai te nepiemin klasiķa darbu ar ļoti atbilstošu nosaukumu “Ko darīt?”, un, ieraugot izvairīgo direktora roku noplātīšanu kā atbildi uz šo skatienu, likās ... Nē, laikam Visuaugstākā roka balstīja un atturēja Sergeju un, vispār, izkārtoja šo cīņu loģisku un taisnīgu, kas vispār reti gadās.

Pēc vairāku gadu pārtraukuma repertuārā atkal kulināru konkurss. Viens otrs žūrijas loceklis bija pat atteicies no brokastīm, lai objektīvāk un izjustāk spētu izgaršot un novērtēt. Secinājums viens – latviešu virtuve gan ēdienu, gan to nosaukumu ziņā var mest izaicinājumu atzītajiem Eiropas līderiem francūžiem. “Cirvja kāts” (ar mušmires dekoru) 1A izpildījumā pat lika uzplaiksnīt domai, ka kāds no žūrijas jau ir pamatīgi “aizēdis” šim kursam un pelnīta atmaksa caur sēņu zupu nāk ātra un nesāpīga, tomēr tie bija tikai tādi mietpilsoniski aizspriedumi. "Meža meitu zupa” (2H), “Jāņu diena arābu gaumē” (3K), vienkārši aukstā zupa (1H). Nedaudz mulsināja pēc šīs degustācijas izskanējusī frāze “var liet laukā”, kas uzjundīja visdažādākos minējumus no “jau pārāk atdzisusi” līdz “likvidē lietiskos pierādījumus, maitas”. “Izsalkušais direktors" (2D) lika domāt, ka iejūtība nav aizgājusi nebūtībā reizē ar māsu Terēzi. Savukārt 3H modernā manierisma stilā prezentēja “Džakuzi”. Zināma analoģija ar Ministru Kabinetu bija. "Vārītie sieriņi” (1D) nelikās viennozīmīgi, toties izrādījās garšīgi, lai gan tos neviens negribēja nomēģināt pirmais. Abi žūrijas džentlmeņi labprāt smalkjūtīgi gaidīja Ligitu, kura mežā apkaroja fonoteroristus jeb trokšņa taisītājus. “Zupa no čaiņika” (1B) vedināja domāt, ja vajag, ģimnāzists zupu izvārīs arī drauga cepurē. Vienkārši “Draudzības zupa” (3D). Interesants likās virējas mulsinošais jautājums kādam no žūrijas dalībniekiem pēc ilga un vērojoša skatiena: “Vai nereibst?” Zina, kam un, galvenais, ko pajautāt. Svarīgi ir neskatīties virējām acīs, jo tad var aizmirsties, kas tad īsti bija jāvērtē, un subjektīvisma muklājs vienmēr gatavs uzsūkt pat visneuzpērkamākos. Gods kam gods, šoreiz vēl nē!! Hedoniskais dominēja pār romantisko. “Ceļš uz Eiropu” (3V). Droši var piedāvāt M.van der Stūlam un citiem augstajiem komisāriem. Spēcīgas likās “Trīs fāzes” (2A), saldkairs “Rudentiņš bagāts vīrs”. Tomēr laikam žūrijā bija asu izjūtu cienītāji – uzvarēja “Turcijas sēņu zupa” (2B) ar nokaltušu eglīti rotātu sarkanām bantītēm dekorā.

Novitāte, kā tagad pieņemts teikt, bija 3V lolotā mašīnas stumšana. Paši ierosināja, paši nevinnēja. Ko te lai komentē. Izrādās, ka meitenes nemaz nav vājākas par zēniem. Tas jāpatur prātā, kad vajadzēs iestumt mašīnu … Nedaudz pārsteidza publikas pieticīgais atbalsts stūmējiem, vai nu nogurums vai sātīgās pusdienas vai vienkārši apbrīns darīja savu.

Pēkšņi bija pienācis sacensību noslēgums, kad katram kursam vajadzēja īsi paust domas par šo dienu. Bija forši, un mēs nāksim atkal. Laimes Lācis (3D) pat uztraukumā deklamēja. Bija arī dziļi bībeliskas domas – uzvara nav viss, zaudējums nav nekas (1A), kas nedaudz jaunāks - per aspedra ad astra (2H), modernā folklora – gribējām kā vienmēr, sanāca labāk (2K); jā, tā tā dzīve paiet (3V), vienkārši “otboi” (3K) Redz ko nozīme, ja liela klases daļa dzīvo internātā) Un Raiņa “Mūžam mūs sievietes tik augšup ceļ” (3H). Interesanti, vai Rainim studējot ģimnāzijā bija tūrisma dienas? Un kāds sakars tūrisma dienai ar Raini un sievietēm?). Bet nost ar aizspriedumiem! Arī sieviete ir cilvēks!!!!

Šoreiz izpalika tradicionālie pārīši visā atceļa garumā. Vai ģimnāzisti kļuvuši kautrīgāki vai arī vairāk mācās? Daudzkrāsainās rudens lapas palika atbildi parādā. Autobuss spēj pazudināt jebkuru idilli – tas ienāca prātā vērojot pieturā rātni gaidošos, bet varbūt tomēr romantiskās pārdomās iegrimušos ģimnāzistus. Viss labais ātri beidzas (2B). Nē, mācības ģimnāzijā tā īsti tikai sākas!