Absolventu salidojums'99

Ārā apmācies, drēgns laiks. Taču pilsētā manāms cilvēku pieplūdums - sen un ne tik sen neredzēti absolventi apmeklē iecienītākās un iemīļotākās pilsētas vietas un vietiņas. Viņu sejās tāds kā atmiņu zīmogs, bet to jau mācīja psiholoģijas stundās - vide veicina atcerēšanos. Katram no viņiem tas ir savādāks, bet tomēr ir arī kas kopīgs, - viņi visi reiz ir mācījušies Preiļu Valsts ģimnāzijā.

Visu nedēļu ģimnāzijā bija manāma vēl lielāka rosīšanās un svinīgs satraukums nekā ikdienā. Vai viss izdosies, kā iecerēts? Vai viņi būs tikpat satraukušies kā mēs? Vai...

Vēl ceturksni pirms vakara sākuma likās, diezin vai ar kvorumu nebūs tāpat kā referendumā. Bet bažas bija veltas. Kā nekā mums jau 190 absolventu.

Direktora uzruna bija neparasti īsa, jo vakara vadītāji Andrejs un Ilze jau iepriekš tika teikuši tik daudz citātu un dzejoļu, ka direktoram būtu jāsāk atkārtoties. Runāja 1. izlaiduma absolvents Aivars

"Esmu lepns par to, ka mācījos šajā skolā!" Aivars Spūlis, 1. izlaiduma absolvents, LU politoloģijas trešā kursa students (fotogrāfijā)

un 3. izlaiduma absolvents Intars. Koris azartiski tika galā ar sarežģīto programmu, tad deju kolektīvi un šī gada jaunievedumi - vokālais ansamblis un instrumentālais ansamblis. Patīkami, ka ģimnāzistu koncertā piedalījās arī absolventi no deju kopas "Gaida".
Un tad balle. To, kas notika pa vidu, nav iespējams aprakstīt. Izskatījās, ka sarunas ir vēl sirsnīgākas nekā Latvijas mobilais telefons to spēj piedāvāt savās reklāmās. Varbūt tieši tāpēc, ka telefons nebija vajadzīgs.

Balles laikā bija ieradušās sākotnēji par raganām uzskatītās velnenes (tas laikam ir vēl kas briesmīgāks). Vispār par lopiņu trūkumu mēs nevarētu žēloties: ģerbonī grifs un krauklis, ir arī velnenes, un runā, ka ģimnāzijā mītot sikspārņi. Tendence, tā teikt, zīmīga un mazliet apokaliptiska. No otras puses, jo daudzveidīgāk, jo interesantāk.

Ap četriem no rīta deju zālē bija iestājies līdzsvars, proti, atlikusī publikas daļa bija ieciklējusies uz dejošanu, kura draudēja ilgt vai nu līdz svētdienas vakara Rīgas autobusam, vai pirmdienas stundu sākumam. Un nepiepildījās direktora solītās dejas līdz pēdējam pārim, bet ir jau pierasts, ka vadība sola vairāk nekā grib (spēj?) pildīt. Kā, pārtulkojot vienu anekdoti, izteicās kāds ģimnāzists "ja tak i znal" (es jau tā zināju).
Dziļi simboliski nakts melnumā (nē, pilsēta bija apgaismota visu nakti, kaut kas nebijis pēdējo gadu vēsturē) izskanēja pēdējo aizgājēju dziesmas pie ģimnāzijas plāksnes: "Skaista bij jaunība" (vēl jau ir, kaut arī iespējams, ka skaistākais patiešam beidzies) un "Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt", kas bija traģiski, skaudri viennozīmīgi un nemainīgi patiesi.

Ap puspieciem no rīta mūsējos varēja redzēt izklīstam pilsētas ielās. Absolventus lietišķus pat tik agrā stundā (pieauguši jau tomēr) un ģimnāzistus - bezrūpīgākus un jautrākus.

Absolventu salidojuma bildes