Marinas Sondores intervija ar Danu Voronkinu
Kad ierados Preiļu Valsts ģimnāzijā (PVĢ), lai pirmo gadu uzsāktu mācības šajā skolā, man jaunajā klases kolektīvā kādas meitenes vārds jau sen nebija svešs. Šo meiteni biju redzējusi veiksmīgi startējam sacensībās, bet vairāk gan viņas vārds saistījās ar labu zīmētprasmi, kas bieži tika arī pierādīta, neslēpjot sveci zem pūra.
Kad klasē aizvien sāka skanēt aplausi par viņas kārtējo uzvaru kādā no konkursiem, mani sāka tirdīt gluži cilvēciska ziņkāre par to, kā klasesbiedrene līdz šīm veiksmēm ir nonākusi.
Dana mācās PVĢ otrajā humanitārajā kursā un nevar vien sagaidīt brīdi, kad tiks izsludināts kārtējais konkurss saistībā ar zīmēšanu. Izmantojot brīdi, kad Dana ir brīva no savas azartiskās piedalīšanās, uzaicināju viņu uz sarunu.
Marina: Kad un kā tu sevī atklāji mākslinieciskās dotības?
Dana: Zīmēt man patīk no agras bērnības, vēl tagad atceros, kā mamma nevarēja vien spēt pirkt zīmēšanas piederumus. Pēc dažam uztrieptām strīpām, kas man šķita neizdevušās, īgnumā lapu saņurcīju, un tika palielināts papīrgroza saturs. Vēlāk, ejot 2.klasē, mūs iepazīstināja ar iespēju darboties dažādos pulciņos. Laikam tā jau ir likumsakarība, ka toreiz manu uzmanību piesaistīja zīmēšanas pulciņš. Tā arī sagadījās, ka turpmākos sešus gadus pēc nogurdinošajām stundām skolā devos uz šo pulciņu.
M: Un tad uzreiz uz olimpiādēm pēc uzvaras lauriem?
D: Nē, nē, līdz tam bija ilgs, pūliņiem piepildīts laiks. Ja atmiņa mani neviļ, olimpiādēs sāku piedalīties 5.klasē. Uzvaras, protams, neizpalika. Tās deva pārliecību, ka ilgie gadi pulciņā nav pavadīti velti. Diemžēl 9.klases eksāmenu laiks man lika atteikties no šī pulciņa apmeklēšanas, bet ne no piedalīšanās zīmēšanas olimpiādēs.
M: Tad tu iestājies PVG un ...
D: ... un sākas konkursos piedalīšanās ēra. Līdz tam nevarēju sevi piespiest piedalīties. Bet šogad jau pēc pirmās reizēs iegāju azartā.
M: Kādos konkursos esi piedalījusies?
D: Viens no nopietnākajiem ir Eiropas Savienības rīkotais konkurss "Es, mēs, viņi" ar devīzi "Eiropa un cilvēktiesības". Šajā konkursā nebija numurētas, bet gan godalgotas vietas. Man par lielu pārsteigumu es ieguvu vienu no tām. Balvā saņēmu grāmatu, ES nozīmīti, T-kreklu, diplomu, bet pats galvenais - sudraba medaļu. Tas viss tika atsūtīs uz ģimnāziju. Otrs nozīmīgākais, manuprāt, bija Latvijas Aerokluba rīkotais konkurss "Lidot ir aizraujoši." Šā konkursa pirmā kārta notika Latvijā. Rīgā tika atlasīti 9 labākie darbi tālākai vešanai uz Franciju. Starp šiem interesantajiem darbiem bija arī manējais. Par uzvaru Latvijā saņēmu bižutēriju, T-kreklu, grāmatu, krūzi, pildspalvas, diplomu. Francijas žūrijas viedoklis man vēl nav zināms.
Rajona sporta klubs "Cerība" rīkoja konkursu par Dienvidaustrumlatvijas (DAL) basketbola līgas emblēmas izveidošanu. Šāda veida konkursos līdz šim nebiju piedalījusies, tāpēc sākumā šaubījos. Tad, kad man tika paziņots, ka esmu 1.vietas ieguvēja, tas varēja nozīmēt tikai vienu - arī lielākās naudas prēmijas saņēmēja, nespēju noticēt. Tā nu tagad sanāk, ka DAL basketbola līgas emblēma ir manis zīmēta.
Arī valsts zīmēšanas olimpiādē saņēmu godalgotu vietu.
M: Kur tu saņem informāciju par konkursiem?
D: PVĢ pie ziņojumu dēļa vienmēr tiek izlikti paziņojumi par jaunākajiem konkursiem dažādās jomās un to nolikumi. Arī skolotāji mūs nepārtraukti iedrošina un pamudina piedalīties konkursos.
M: Kā tu raksturotu savu zīmēšanas stilu?
D: Agrāk biju reāliste, bet tad pārgāju uz kaut ko abstraktu, nezināmu un neizdibināmu.
M: Ko tu gribētu novēlēt tiem talantīgajiem, kuriem varbūt gluži vienkārši pietrūkst drosmes un pašpārliecinātības piedalīties zīmēšanas sacensībās?
D: Galvenais ir piedalīties, nevis uzvarēt, tāpēc ieguvējs ir katrs.
Fotogalerija
