Gandrīz katrā kultūrā cauri vēsturei ir bijušas dejas. Rituālu dejas, svētku dejas un sabiedriskās dejas. Daudzos gadījumos var redzēt kultūras progresu cauri dejas progresam. Tikai ASV vien var redzēt deju pāreju no Eiropas baleta uz stepu, tad uz mūsdienu dejām.
             Augstāko slāņu kultūra vienmēr ir bijusi cieņā. Šajā kultūrā vēsture un tās attīstība ir ļoti sīki dokumentēta un zināma. Līdzās aristokrātiskajai kultūrai vienmēr ir pastāvējusi zemāko slāņu kultūra. Tā nav tik sīki aprakstīta, tajā nav daudz iespaidīgu notikumu, taču tas nenozīmē, ka tā ir mazāk interesanta vai nozīmīga.
             Sešpadsmitajā gadsimtā Eiropas valstis sāka kolonizēt Ameriku un aizveda uz turieni tūkstošiem afrikāņu, kuriem lika vergot savās plantācijās un sudraba raktuvēs. No 1500. gada līdz 1800. gadam eiropiešu kuģi uz jaunajām kolonijām nogādāja apmēram divpadsmit miljonus vergu. Pirms došanās pāri Atlantijas okeānam vergu tirgotāji līdz pēdējai iespējai pieblīvēja savus parasti nelielos kuģus ar afrikāņiem. Gandrīz visu brauciena laiku ķēdēs iekaltie vergi pavadīja kuģa kravas telpās. Neapģērbtie un pusbadā turētie afrikāņi brauciena laikā mira tūkstošiem. Kad vergi bija nogādāti Karību jūras salās vai ASV Dienvidu štatos, viņus pārdeva vairāksolīšanā vergu tirgū. Ar vergiem apgājās kā ar dzīvniekiem. Ģimenes nereti izšķīra un cilvēkus pa vienam pārdeva plantāciju īpašniekiem. Vergi strādāja kokvilnas, cukurniedru un tabakas plantācijās, kur pret viņiem bieži vien izturējās ļoti bargi. Nežēlīgs pēriens bija parastais sods par bēgšanas mēģinājumu. Deviņpadsmitā gadsimta sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs un Lielbritānijā pieprasīja likvidēt verdzību, un 19. gadsimta vidū to beidzot likvidēja. Pēc verdzības likvidācijas daļa afrikāņu atgriezās dzimtenē, taču lielākā daļa cilvēku palika dzīvot Amerikā. Afro-amerikāņiem dzīve nebija no vieglākajām. Viņiem nācās dzīvot nabadzībā un paciest sabiedrības nicinājumu, taču pāri visam viņi attīstīja specifisku deju kultūru. Šī kultūra atšķīrās no augstāko slāņu deju veidiem ar brīvību domāšanā, kustībās, žestos, mūzikā, apģērbā un iespēju izpausties. Deju kultūra sāka attīstīties 20. gadsimta sešdesmito gadu sākumā Ziemeļamerikā.Tai nebija īpaša nosaukuma, taču vēlākajos gados izveidojās nosaukumi streetdance un club dance. Afro-amerikāņi apdzīvoja pilsētu nabadzīgākos rajonus. Tajos neatradās augsta līmeņa kultūras centri, tādēļ dejotāji kustības izpildīja uz ielas un deju klubos. Pazīstamākais nosaukums deju kultūrai, kas izveidojās ASV, ir streetdance, jo pirmie dejotāji izpildīja kustības uz ielas ( streetdance (angļu val.)- dejas, kas izveidojās uz ielas). Nelielā daļā literatūras avotu var sastapt nosaukumu club dance, jo dejotāji bieži apmeklēja klubus, kur izpildīja dažādus deju veidus ( club dance (angļu val.)- dejas, kas radās deju klubos). Nosaukums nav īpaši izplatīts, jo daudzi cilvēki domā, ka šī kultūra attīstījās tikai uz ielas. Streetdance kultūra gandrīz vienlaicīgi sāka attīstīties rietumu un austrumu piekrastēs. Par austrumu piekrasti streedance vēsturē dēvē Ņujorku, kur izveidojās šodien populāri deju stili, breaking un up-rock. Rietumu piekrastē, kurā ietilpst Kalifornijas štats, streetdance sāka attīstīties nedaudz ātrāk nekā austrumu piekrastē. Losandželosā, Kalifornijas štatā, sešdesmito gadu sākumā parādījās visvecākais deju veids streetdance kultūrā- robot dance. Streetdance attīstījās no divām atšķirīgām kultūrām. Rietumu piekrastē attīstījās funk kultūra, kurā ietilpa electric boogie deju stili un paveidi. Ņujorkā attīstījās Ņujorkas ielu deju kultūra, kurā ietilpst breaking un up-rock deju veidi. Līdz septiņdesmito gadu beigām šīm divām kultūrām nebija nekā kopīga. Nezinot funk un Ņujorkas ielu deju kultūru vēsturi un attīstību, mēdiji, lai apzīmētu deju stilus, ko tie redzēja uz ielas, lietoja terminu breakdance.
             Līdzās streetdance afro- amerikāņu vidū attīstījās arī repošana, dīdžejošana un graffiti māksla. Septiņdesmito gadu sākumā deju klubu dīdžeji, izmantojot divus atskaņotājus un mikserpulti, izjauca kādu dziesmu, un pēc tam tās daļas citā veidā atkal salika kopā. Plašu atskaņotājs kļuva par mūzikas instrumentu, tā arī radās dīdžejošana  ( DJ-ing (angļu val.). Šajā laikā radās, iespējams, šodien pazīstamākā māksla- repošana jeb MC-ing (master of the ceremony) . Dīdžeji deju klubos starp dziesmu pauzēm mēdza noskaitīt kādu izteicienu, piemēram, „Yo this is Kool Herc in the joint-ski saying my mellow-ski Marry D is in the hause”. Valodas īpatnības dēļ šī frāze būtībā nav tulkojama. Tajā laikā no bandu zīmējumiem izveidojās graffiti māksla, kas šodien ir ļoti populāra un attīstīta. 1978. gadā dīdžejs Afrika Bambaataa apvienoja hip hop kultūras sastāvdaļas. Tās bija graffiti māksla, deja, dīdžejošana un repošana. Dažreiz literatūras avotos tiek minēta 5. sastāvdaļa- zināšanas. Atsevišķu literatūras avotu autori uzsver, ka zināšanas ir nozīmīgākā daļa hip hop kultūrā. Kopumā hip hop kultūra sastāvēja no tā laika cilvēkiem, modes, apģērbiem un citām lietām. Vārds hip hop sākotnēji tika lietots repošanā kā daļa no dīdžeju izdomātā teksta, piemēram, „Hip Hop ya`all and ya don`t stop, rock on, till the break of down”. Tā kā viens no elementiem bija deja, kurā ietilpa up-rock, electric boogie un breaking, tad līdz astoņdesmito gadu vidum, dejotāji šos trīs deju stilus sauca par hip hop. Astoņdesmito gadu vidū smaga un ātra ritma mūziku nomainīja lēns ritms. Šajā laikā dīdžeji Kool Moe Dee un LL Cool I ieviesa terminus old school un new school. Tos sākotnēji lietoja mūzikā, lai atšķirtu ātra ritma mūziku no jaunā tipa lēnās mūzikas. Jaunā tipa mūzikai raksturīgs bija aranžējums un jaunu tehnoloģiju pielietošana. Nedaudz vēlāk ar terminu old school apzīmēja deju stilus, kas radās sešdesmito gadu sākumā līdz astoņdesmito gadu vidum Ziemeļamerikā. Astoņdesmito gadu vidū radās jauni new school deju stili hip hop un house, tādēļ electric boogie, up-rock un breaking stilus vairs nesauca par hip hop, bet gan par old school hip hop deju stiliem. Termini breakdance un old-school hip hop deju veidi ir sinonīmi, kas apzīmē deju stilus, kas radās uz ielas vai deju klubos sešdesmito gadu sākumā līdz astoņdesmito gadu vidum Ziemeļamerikā.
             Lai uzskatāmi parādītu streetdance deju stilu iedalījumu, izveidoju shēmu.

             Šodien streetdance kultūra ir mainījusies, tā ir kļuvusi starptautiska. Streetdance deju stilus var izpildīt katrs, kas to jūt, nav vajadzīga ne atļauja, ne speciāla izglītība, taču tajā pašā laikā deja neļauj izlikties, tu esi tas, kas patiesībā esi. Lai gan streetdance deju veidi nāk no „Melnās Amerikas”, tie var tikt lietoti jebkur, ieliekot tajā savu raksturu, tas ir, ja tu esi latvietis, tad ieliec dejā savas izjūtas, pieredzi, mentalitāti- un tikai tad tas būs „pa īstam”.