Merkurs ir Saulei tuvākā un mazākā Saules sistēmas planēta. Merkuram nav pavadoņu, lai gan tas ir mazāks par Jupitera pavadoni Ganimēdu un Saturna pavadoni Titān

 

 

 

 

 

     

   

    Pirmās ziņas par Merkura novērojumiem datējas ap 3. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, kad to novēroja šumeri, kas to dēvēja par Ubu-idim-gud-ud. Babilonieši Merkuru dēvēja mitoloģiskā vēstneša Nabu vārdā. Romieši planētu sauca dieva Merkura (grieķu mitoloģijā - Hermejs) vārdā. Merkura astronomiskais simbols ir http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/b/b6/Mercury_symbol.ant.png/15px-Mercury_symbol.ant.png. Tas attēlo stilizētu dieva Merkura galvu ar spārnoto cepuri. Senie grieķu astronomi uzskatīja, ka patiesībā eksistē divas planētas - viena, kas redzama no rīta un otra, kas redzama vakarā. Ķīniešu, korejiešu, japāņu un vjetnamiešu senajās kultūrās Mekruru dēvēja par "ūdens zvaigzni". Ebreji Merkuru sauca par "kokhav hamah" - "zvaigzne pie karstā (Saules)"

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

                                  Merkurs

Atklāšanas datums zināms kopš senatnes
Atklājējs zināms kopš senatnes
Rotācijas periods 7,005015818°
Virsmas temperatūra 340 K
Orbitālais periods 57 909 068 km
Pavadoņi 0
Rādiuss 2439,7 ± 1,0 km
Virsmas laukums 7,48×107 km2
Massa 3,3022×1023 kg

   

    Merkura orbīta ir ļoti ekscentriska - Merkura attālums līdz Saulei mainās robežās no 46 līdz pat 70 miljoniem kilometru. Merkurs Sauli apriņķo 88 dienās. Merkura orbīta attiecībā pret Zemes orbītu ir nobīdīta par 7 grādiem un šī iemesla dēļ no Zemes ir iespējams novērot Merkura pāriešanu pār Saules disku, kad Merkurs ir redzams kā mazs melns punkts uz Saules diska, parasti tas notiek reizi septiņos gados. Diezgan ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka Merkurs ir saistīts ar Saules paisuma spēkiem un pret Sauli vienmēr ir pagriezis vienu puslodi (līdzīgi, kā Mēness pret Zemi), tači 1965. gadā veiktie radarnovērojumi atklāja, ka Merkurs, divreiz apriņķojot Sauli, trīs reizes apgriežas ap savu asi - savā ziņā Merkura diena (rotācija ap savu asi) ir garāka par Merkura gadu (rotācija ap Sauli). Merkura rotācijas ass slīpums ir tikai 0,01 grāds - mazākais rotācijas ass slīpums Saules sistēmā. Tas nozīmē, ka novērotājam uz Merkura ekvatora Saule vienmēr būtu tieši virs galvas pusdienaslaikā, bet novērotājam atrodoties Merkura polos Saule nekad nepaceļas virs horizonta augstāk par 0,01 grādu un šādos apstākļos ir iespējama ledus veidošanās krāteru dziļumā.

   

  

    Merkurs ir mazākā Zemes rupas planēta, Merkura ekvatoriālais diametrs ir aptuveni 4 879,4 km, tas ir 0, 38 Zemes diametri. 70% Merkura sastāva sastāda metāliski materiāli un atlikušos 30% - silikātieži. Merkurs ir otra blīvākā planēta Saules sistēmā - 5,43 g/cmł (mazliet mazāk par vidējo Zemes blīvumu). Merkura lielais blīvums sniedz ziņas par tā iekšējo uzbūvi un blīvums tiek izskaidrots ar salīdzinoši masīvu kodolu, kas varētu sastādīt līdz pat 42% no visa planētas tilpuma (Zemes kodols sastāda tikai 17% no visas planētas tilpuma). 30 gadus tika uzskatīts, ka Merkura kodols ir cietā formā, jo tik mazai planētai tas nevarētu būt šķidrs. 2007 gada maijā iznākušajā žurnālā ""Science publicēts raksts, kurā ziņots, ka NASA zinātnieki, izmantojot precīzus radarus, noteikuši, ka planētai ir šķidrs kodols. Kodola izmēri sasniedz gandrīz 2000 kilometrus rādiusā, to sedz apmēram 600 kilometrus biezs mantijas slānis. Pastāv vispāratzīts uzskats, ka Merkura pirmsākumos tas saskrējies ar masīvu objektu un trieciena rezultātā zaudējis lielu daļu no sava materiāla (tas varētu izskaidrot nesamērīgi lielo kodola izmēru - kādreiz planēta bijusi lielāka). Mantiju sedz apmēram 200 kilometrus bieza garozas kārta, kas ir diezgan rievota, ar daudziem kritumiem un ģeoloģiskiem formējumiem, tas tiek izskaidrots ar to, ka pēc tam, kad garoza jau bija sacietējusi, Merkura mantija un kodols turpināja atdzist un sarāvās izmēros, attiecīgi "saraustot" garozu. Merkurs satur daudz dzelzs (salīdzinoši pat vairāk par visām citām Saules sistēmasMerkura uzbūve planētām) un tas tiek izskaidrots ar iepriekš pieminēto sadursmes iespēju, kad akmeņainā virskārta tika triecienā zaudēta.

    Pastāv arī otra teorija, kas lielo dzelzs daudzumu izskaidro ar to, ka Saule savos pirmsākumos izstaroja daudz lielāku enerģiju un karstums iztvaicēja nosacīti vieglāko akmens garozu, bet smagākie dzelzs grupas elementi nosēdās kodolā.

                        

                            

   

    Merkuram ir relatīvi spēcīgs, globāls magnētiskais lauks, ko rada planētas dzels kodols un, ņemot vērā atklājumus, ka Merkura kodols varētu būt šķidrs, tad m agnētiskais lauks varētu rasties, darbojoties dinamo principam. Lai gan magnētiskais lauks ir nosacīti vājš (tikai 1,1% salīdzinājumā ar Zemes magnētisko lauku), taču Saules vēja iespaidā Merkuram veidojas magnetosfēra, kuru Saules vējš nespēj šķērsot - salīdzinājumā Mēnesim, kas ir diezgan līdzīgs Merkuram, nav magnētiskā lauka vai magnetosfēras.

                                                                                                 

   

    Merkura virsmu klāj daudzi krātei un Merkura virsmas attēlus var viegli sajaukt ar Mēness virsmas attēliem - tie ir ļoti līdzīgi. Daudzie krāteri liecina, ka planēta jau miljardiem gadu ir ģeoloģiski neaktīva. Merkura virsmā ietriekušies neskaitāmi asteoroīdi un komētas, zemākajos apvidos lava, kas izplūdusi virspusē, aizpilda krāterus, veidojot nosacītus līdzenumus - "jūras". Krāteru izmēri mainās no pāris simts metriem līdz pat vairākiem simtiem kilometru. Lielākie krāteri uz Merkura virsmas ir 1300 kilometrus lielais Caloris Basin un 1600 kilometrus lielais Skinakas Basin. Trieciens, kas radīja Caloris Basin ir bijis tik spēcīgs, ka triecienvilnis apskrējis visu planētu un pretējā pusē radījis diezgan jocīgus pacēlumus, kas tieši tā arī nosaukti par "Jocīgo virsmu". Marsa virsmas apgabalus var iedalīt divās vecuma grupās - vecākās daļas ir klātas ar daudziem krāteriem, bet jaunākās ir līdzenākas, ar lavu pārplūdušas virsmas kurās krāteru ir ievērojami mazāk. Merkura virsmu ietekmē arī Saules radītie paisuma spēki - uz Merkura tie ir par 17% spēcīgāki par Mēnes paisumiem uz Zemes. Merkura virsmas vidējā temperatūra ir 440 k un tā mainās 610 grādu robežās, jo uz Merkura nav atmosfēras un naktīs temperatūra nokrīt līdz 90 grādiem pēc Kelvina (-183 grādi pēcc Celsija). Attiecīgi dienā virsma sakarst līdz pat 700 grādiem elvini pēc Kelvina (+427 pēc Celsija). Lai gan Merkurs atrodas tik tuvu Saulei, pastāv diezgan nopietni pierādījumi tam, ka Merkura polos, krāteru dziļumā, eksistē ledus. Tā kā Merkura rotācijas ass nobīde sastāda tikai 0,01 grādu (Zemes rotācijas nobīde sasniedz gandrīz 24 grādus), tad polos esošu krāteru dziļumā nekad neiespīd Saule. Ledus uz planētas varētu būt radies pēc komētu triecieniem. Merkuram praktiski nav atmosfēras, lai gan ir reģistrēti ūdeņraža, hēlija un skābekļa atomi, kas varētu būt atnesti ar Saules vēju. Hēlijs varētu arī rasties, sabrūkot Merkura garozā esošajiem radioaktīvajiem materiāliem.

 

 

 

 

 

                                                             

 

                                                    
 

 

 
 
 
 
 
 
   
 
  Mana e-pasta adrese
  
*
*
*
*