Pirmās liecības par ģitāru var attiecināt uz sirmu senatni. Uz tūkstošgadīgiem ēģiptiešu pieminekļiem ir attēlots mūzikas instruments nabla, kas pēc ārējā izskata atgādina ģitāru. Kā liecina ēģiptiešu teksti, nabla ir visa labā simbols.

Ģitāra bijusi pazīstama arī Āzijā, ko apliecina attēli uz Asīrijas, Babilonijas un Feniķijas tempļu sienām. XIII gadsimtā arābi to ieveda Spānijā, kur tā drīz ieguva plašu atzinību. Vārds "ģitāra" cēlies no arābu valodas.

XV gadsimta beigās Spānijas turīgajās ģimenēs izveidojās tradīcija savā starpā sacensties mākslinieciskajās un muzikālajās prasmēs. Ģitāra līdzās citiem stīgu instrumentiem kļuva par iemīļotu instrumentu. Spānijas kultūras dzīvē milzu lomu ir spēlējusi salonu tradīcija, kuros ļaudis pulcējās, lai sastaptu cilvēkus ar līdzīgām interesēm. Arī koncertu tradīcija veidojās salonos.

Sākot ar XVI gadsimtu, strinkšķināmie instrumenti kļūst par ārkārtīgi populāru aizraušanos. Tiek sarakstītas daudzas ar ģitārspēli saistītas grāmatas. Populārākie autori, kas šajā laikā rakstījuši, ir Milāns, Korbeto, Fuenljana, Marins i Garsija, Sanss un citi.

Mūsdienu instrumentam līdzīgo izskatu ģitāra ieguvusi, izejot garu attīstības ceļu. Līdz XVIII gadsimtam tā bija izmēros mazāka ar diezgan šauru un izstieptu korpusu. Tikai ap XIX gadsimta vidu ģitāra ieguva tagadējās formas, tostarp kļūstot arī lielāka. Sešas ģitāras stīgas ieguva klasisko skaņojuma veidu: (no augstākā uz zemāko) mi, si, sol, re, la, mi. No Spānijas ģitāra nokļuva citās Rietumeiropas valstīs un Amerikas kontinentā, kur iemantoja milzu popularitāti.

Kā lai izskaidro tik plašu ģitāras izplatību? Pamatā ar to, ka tā ir instruments ar plašām iespējām: ir iespējams izpildīt solo, pavadīt dziedāšanu, to darot atbilstoši katra vēlmēm un spējām. Ģitāra ir instruments, uz kura salīdzinoši ļoti ātri var apgūt spēlēšanas pamatus. Ģitāra mēdz tikt iekļauta orķestra un ansambļa sastāvā.

XVIII gadsimta beigās Spānijā parādās komponisti un virtuozi F. Sors un D. Aguado; tai pašā laikā Itālijā - M. Džuliāni, L. Leniani, F. Karulli, M. Karkasi un citi. Viņi saraksta skaņdarbus, kas domāti ģitārai, sākot ar mazām dziesmiņām un beidzot ar sonātēm un koncertiem ar orķestri.

Komponists Sors ar lieliem panākumiem koncertējot apbraukāja Eiropu. Sabiedrību sajūsmināja viņa polifoniskais stils, bagātā fantāzija un mūzikas saturiskais dziļums, kā arī izpildījuma dziļums un precīzā tehnika. Sors ir sarakstījis "Ģitārspēles skolu" un milzīgu daudzumu skaņdarbu.

Džuljāni ir itāļu ģitārspēles pamatlicējs. Viņš bija vienlaikus lielisks ģitārists un vijolnieks. Bēthovens augsti cienīja Džuljāni kā komponistu un mūziķi. Arī tagad Džuljāni darbi bieži tiek izpildīti klasiskās ģitārspēles aprindās.

XIX gadsimta vidū pasaule iepazīst vijolnieku Nikolo Paganīni, kurš ir bijis arī lielisks ģitārists. Lai arī ģitārspēle ir tik šķietami atšķirīga no vijoļspēles, Paganīni daudz darījis muzikālo paņēmienu pārnešanā no viena instrumenta uz otru. Paganīni ir sarakstījis 140 dziesmas ģitārai, 28 duetus vijolei un ģitārai, 4 trio un 9 ģitāras kvartetus.

Daudzi XIX gadsimta komponisti (F. Šūberts, K. Vēbers, R. Kreicers, A. Diabelli, L. Špors un citi) ir sarakstījuši skaņdarbus ģitārai, kā arī ansambļiem ar ģitāru. Berliozs savā traktātā par instrumentiem ģitārai veltījis veselu nodaļu.

XIX gadsimta otrās puses ģitāras vēsturē nozīmīgs ir spāņu komponista, solovirtuoza un pedagoga Francisko Tarregi vārds. Viņš izveido jaunu ģitāras nošu pieraksta veidu. Viņa rokās ģitāra kļūst par mazu orķestri.

20. gadsimts

XX gadsimtā pasaule iepazīst izcilo spāņu ģitāristu Andresu Segoviju. No Dienvidspānijas nākošais jaunais ģitārists 1922. gadā dodas uz Dienvidameriku, kur viņa koncerti bauda lielus panākumus. Viņš turpina koncertsēriju visās lielākajās Rietumu kultūras valstīs, kur viņš tiek visādi cildināts par izpildījuma precizitāti, skanējuma dziļumu, neredzētu meistarību, dinamisko un kolorīto nianšu daudzveidību.

Jaunu pagriezienu ģitāras izplatībā ienesa jaunais mūzikas strāvojums džezs. Jau populārais instruments bieži tika iekļauts

kā pavadošais instruments dažādos džeza mūzikas aranžējumos. Taču nozīmīgākais lēciens instrumenta popularitātei bija elektriskās ģitāras izgudrošana, kas notika XX gadsimta 30. gadu vidū, padarot ģitāru no pavadošā par vienu no vadošajiem soloinstrumentiem, jo vairs par šķērsli nebija instrumenta diezgan klusais skanējums.

Nākamais posms ģitāras attīstībā saistāms ar tā nenovērtējamo nozīmi džeza diezgan neatkarīgajā paveidā blūzā, kur tā praktiski vienmēr ir vadošais instruments. No blūza ģitāra tika pārņemta rokenrolā, tālāk klasiskajā rokmūzikā un daudzos citos modernās populārās mūzikas veidos.

Pašlaik ir divi diezgan atšķirīgi ģitāru un ģitārspēles veidi: pirmais no tiem ir klasiskās mūzikas ietvaros pastāvošais,

savukārt otrais ietver populārās mūzikas elementus. Šeit elektriskā ģitāra nosaka ģitārspēles attīstības tendences.