Pirmās liecības par ģitāru var attiecināt uz sirmu senatni.
Uz tūkstošgadīgiem ēģiptiešu pieminekļiem ir attēlots
mūzikas instruments nabla, kas pēc ārējā izskata atgādina
ģitāru. Kā liecina ēģiptiešu teksti, nabla ir visa labā
simbols.
Ģitāra bijusi pazīstama arī Āzijā, ko apliecina attēli uz
Asīrijas, Babilonijas un Feniķijas tempļu sienām. XIII
gadsimtā arābi to ieveda Spānijā, kur tā drīz ieguva plašu
atzinību. Vārds "ģitāra" cēlies no arābu valodas.
XV gadsimta beigās Spānijas turīgajās ģimenēs izveidojās
tradīcija savā starpā sacensties mākslinieciskajās un
muzikālajās prasmēs. Ģitāra līdzās citiem stīgu
instrumentiem kļuva par iemīļotu instrumentu. Spānijas
kultūras dzīvē milzu lomu ir spēlējusi salonu tradīcija,
kuros ļaudis pulcējās, lai sastaptu cilvēkus ar līdzīgām
interesēm. Arī koncertu tradīcija veidojās salonos.
Sākot ar XVI gadsimtu, strinkšķināmie instrumenti kļūst par
ārkārtīgi populāru aizraušanos. Tiek sarakstītas daudzas ar
ģitārspēli saistītas grāmatas. Populārākie autori, kas šajā
laikā rakstījuši, ir Milāns, Korbeto, Fuenljana, Marins i
Garsija, Sanss un citi.
Mūsdienu instrumentam līdzīgo izskatu ģitāra ieguvusi,
izejot garu attīstības ceļu. Līdz XVIII gadsimtam tā bija
izmēros
mazāka ar diezgan šauru un izstieptu korpusu. Tikai ap XIX
gadsimta vidu ģitāra ieguva tagadējās formas, tostarp
kļūstot arī lielāka. Sešas ģitāras stīgas ieguva klasisko
skaņojuma veidu: (no augstākā uz zemāko) mi, si, sol, re, la,
mi. No Spānijas ģitāra nokļuva citās Rietumeiropas valstīs
un Amerikas kontinentā, kur iemantoja milzu popularitāti.
Kā lai izskaidro tik plašu ģitāras izplatību? Pamatā ar to,
ka tā ir instruments ar plašām iespējām: ir iespējams
izpildīt solo, pavadīt dziedāšanu, to darot atbilstoši katra
vēlmēm un spējām. Ģitāra ir instruments, uz kura salīdzinoši
ļoti ātri
var apgūt spēlēšanas pamatus. Ģitāra mēdz tikt iekļauta
orķestra un ansambļa sastāvā.
XVIII gadsimta beigās Spānijā parādās komponisti un virtuozi
F. Sors un D. Aguado; tai pašā laikā Itālijā - M. Džuliāni,
L. Leniani, F. Karulli, M. Karkasi un citi. Viņi saraksta
skaņdarbus, kas domāti ģitārai, sākot ar mazām dziesmiņām un
beidzot ar sonātēm un koncertiem ar orķestri.
Komponists Sors ar lieliem panākumiem koncertējot apbraukāja
Eiropu. Sabiedrību sajūsmināja viņa polifoniskais stils,
bagātā fantāzija un mūzikas saturiskais dziļums, kā arī
izpildījuma dziļums un precīzā tehnika. Sors ir sarakstījis
"Ģitārspēles skolu" un milzīgu daudzumu skaņdarbu.
Džuljāni ir itāļu ģitārspēles pamatlicējs. Viņš bija
vienlaikus lielisks ģitārists un vijolnieks. Bēthovens
augsti cienīja Džuljāni kā komponistu un mūziķi. Arī tagad
Džuljāni darbi bieži tiek izpildīti klasiskās ģitārspēles
aprindās.
XIX gadsimta vidū pasaule iepazīst vijolnieku Nikolo
Paganīni, kurš ir bijis arī lielisks ģitārists. Lai arī
ģitārspēle ir tik šķietami atšķirīga no vijoļspēles,
Paganīni daudz darījis muzikālo paņēmienu pārnešanā no viena
instrumenta uz otru. Paganīni ir sarakstījis 140 dziesmas
ģitārai, 28 duetus vijolei un ģitārai, 4 trio un 9 ģitāras
kvartetus.
Daudzi XIX gadsimta komponisti (F. Šūberts, K. Vēbers, R.
Kreicers, A. Diabelli, L. Špors un citi) ir sarakstījuši
skaņdarbus ģitārai, kā arī ansambļiem ar ģitāru. Berliozs
savā traktātā par instrumentiem ģitārai veltījis veselu
nodaļu.
XIX gadsimta otrās puses ģitāras vēsturē nozīmīgs ir spāņu
komponista, solovirtuoza un pedagoga Francisko Tarregi
vārds. Viņš izveido jaunu ģitāras nošu pieraksta veidu. Viņa
rokās ģitāra kļūst par mazu orķestri.
20. gadsimts
XX gadsimtā pasaule iepazīst izcilo spāņu ģitāristu Andresu
Segoviju. No Dienvidspānijas nākošais jaunais ģitārists
1922. gadā dodas uz Dienvidameriku, kur viņa koncerti bauda
lielus panākumus. Viņš turpina koncertsēriju visās
lielākajās Rietumu kultūras valstīs, kur viņš tiek visādi
cildināts par izpildījuma precizitāti, skanējuma dziļumu,
neredzētu meistarību, dinamisko un kolorīto nianšu
daudzveidību.
Jaunu pagriezienu ģitāras izplatībā ienesa jaunais mūzikas
strāvojums džezs. Jau populārais instruments bieži tika
iekļauts
kā pavadošais instruments dažādos džeza mūzikas aranžējumos.
Taču nozīmīgākais lēciens instrumenta popularitātei bija
elektriskās ģitāras izgudrošana, kas notika XX gadsimta 30.
gadu vidū, padarot ģitāru no pavadošā par vienu no
vadošajiem soloinstrumentiem, jo vairs par šķērsli nebija
instrumenta diezgan klusais skanējums.
Nākamais posms ģitāras attīstībā saistāms ar tā
nenovērtējamo nozīmi džeza diezgan neatkarīgajā paveidā
blūzā, kur tā praktiski vienmēr ir vadošais instruments. No
blūza ģitāra tika pārņemta rokenrolā, tālāk klasiskajā
rokmūzikā un daudzos citos modernās populārās mūzikas
veidos.
Pašlaik ir divi diezgan atšķirīgi ģitāru un ģitārspēles
veidi: pirmais no tiem ir klasiskās mūzikas ietvaros
pastāvošais,
savukārt otrais ietver populārās mūzikas elementus. Šeit
elektriskā ģitāra nosaka ģitārspēles attīstības tendences. |