Aušana

Katras tautas materiālo kultūru raksturo dažādas mākslas nozares, kuras radušās dzīves izvirzītās nepieciešamības, dabas un klimatisko apstākļu ietekmē. Aušana ir viena no vecākajām mākslas nozarēm visā pasaulē , kas  ir pazīstama. kopš seniem laikiem

Pirmās ziņas par audumiem ir apmēram no 5000. gada pirms mūsu ēras, jo ēģiptiešu mūmijas ietītas vilnas un lina audumos.

Senajā Grieķijā 4000 gadu pirms mūsu ēras bija pazīstamas vienkāršākās stelles: koka rāmis ar dažiem šķērskokiem.

Eiropā audumi bija pazīstami jau 3000 gadu pirms mūsu ēras.

Arī latviešu, tāpat kā kaimiņtautu- krievu, baltkrievu, igauņu un lietuviešu, tautas mākslas tekstiliju attīstības vēsturē audumi ieņem nozīmīgu vietu. Par to liecina arheoloģiskie izrakumi, kas attiecināmi jau uz 1. un 2. gadsimtu mūsu ērā. Visplašākais un visizplatītākais arheoloģiskais materiāls mums ir par 4.—13. gs.

Mūsu ēras 3. un 4. gs. latgaļu audumos konstatēts vienkārtnis un 4 nīšu trinītis. 7.—13. gs. audumu fragmentos vērojami visi pamataudumi: vienkārtnis, atlass, trīsnīšu un četrnīšu trinīši un pamataudumu paveidi- plāce, skujotais un acotais trinītis un rakstots skalu audums vienkārtņa pamatā.

No tiem darināti krekli, brunči, villaines, vīriešu apģērbi, rokauti un kājauti.

Bagātīgas ziņas par turpmākajos gadsimtos izveidotām, pārmantotām un nostiprinātām audumu darināšanas, rotāšanas un valkāšanas tradīcijām saglabājušās tautas atmiņā, mitoloģijā, tautasdziesmās un 19. gs. audēju rakstu grāmatās, bet muzejos — etnogrāfiskie tērpi un audumi istabai.

Laikmetu gaitā rodas jauni tehniskie paņēmieni, nostiprinās un uz nākamām paaudzēm pāriet darba iemaņas, rotājuma, kompozīcijas un valkāšanas tradīcijas.

19.gs. sairst klaušu un naturālā saimniecība, attīstās preču apgrozība, kas veicina lauku amatniecības centru izveidošanos.

Līdz 19. gs. vidum audēji lieto dabiskos krāsas materiālus vai krāso augu krāsvielās. 19. gs. otrajā pusē sāk lietot rūpnieciski ražotās ķīmiskās krāsvielas un kokvilnas diedziņus, bet iecienītākie jaunie audumu veidi ir vienkārtņa, rakstotie ripsa un rakstotic trinīša audumi.

Līdz 19. gs. vidum lauku amatnieki galvenokārt auž apģērbu audumus un mājoklī nepieciešamos praktiskos audumus, bet gadsimta beigās un 20. gs. sākumā audēji sevišķu vērību velta darinājumiem, kuros audumam ir rotājoša nozīme: sienas un grīdas segām, dekoratīviem spilveniem, aizkariem u. c.