Laikabiedru atmiņās
Broņislavas Novicānes stāstītais
Par H. Novicāna darbību skolā stāsta Pēteris Skutelis: "Nepazinu Henriku Novicānu no muzikālās puses, bet gan kā kolēģi un skolotāju. Kā skolotāju viņu iepazinu, mācoties, kā kolēģi- strādājot Preiļu 1. vidusskolā. Diemžēl neesmu muzikāls, nepiedalījos skolā koros, vienīgi dziedāšanas stundās, bet kā kolēģi es viņu varu raksturot daļēji. Pēc manas uztveres viņš bija liels speciālists savā priekšmetā, apdāvināts, ar muzikālu dzirdi, spējīgs sagatavot augstas klases korus, kuri piedalījās dažādās koru sacensībās, skatēs. Kā cilvēks, arī kā mākslinieks viņš bija ļoti miermīlīgs, necēla balsi pat pret skolēniem, kad vadīja stundas. Skolēni- kā jau skolēni- ne vienmēr respektēja viņa miermīlību. Tie, kurus dziedāšana neinteresēja, bieži traucēja stundu, arī kora norisi. Kad biju skolotājs, kad tuvojās koru skates, bieži vien viņam skolas vadība piekomandēja kādu skolotāju, lai uzturētu kārtību, jo, kad viņš mēģināja strādāt ar vienu balsi, citas bija nemierīgas. Arī pats esmu bijis piekomandēts. Konkrētus panākumus es neatceros, bet atceros, ka kori bija mākslinieciski pareizi sagatavoti, jo guva atzinības skatēs un konkursos, kādi tanī laikā tika organizēti. Kā jau es teicu, viņš bija ļoti miermīlīgs un iejūtīgs, tāpēc ar kolēģiem Novicānam nekādu domstarpību nebija. Viņš bija izpalīdzīgs, centās uzturēt draudzīgas attiecības, tas arī izdevās visu mūžu, cik es viņu pazinu. Nu, kā saka, pārāk tuvi mēs nebijām- skola liela, kolēģu daudz. Viņam bija privātmāja un saimniecība. Ne es pie viņa gāju ciemos, ne viņš pie manis, vienkārši, kad satikāmies parunājām par darbu, par visu... Tā arī, kad viņš bija pensijā- satikāmies uz ielas, aprunājāmies, kā iet pa dzīvi, kā bērni aug. Viņš jau bija vecāks par mani, es biju viņa skolnieks, tā ka es biju jauns puisis, viņš- ģimenes cilvēks, negājām ne uz balli kopā, ne kur."
Par H. Novicāna darbību skolā un baznīcā stāsta Janīna Ciša: "Viņš bija mans audzinātājs, tā bija viņā vienīgā audzināmā klase, 1947. gada izlaidums. Kā mūziķis viņš bija ar fenomenālu dzirdi, diezgan lielām prasībām par dziedājumu, ļoti labi dzirdēja, kas pareizi, kas nepareizi dzied; labi spēja klasificēt, kuru balsi kurš var dziedāt- mecosoprāns, liriskais, bass... Kā skolotājs viņš bija kluss, nebija uzstājīgs, balstījās uz to, ka bērni paši sapratīs. Mēs jau, protams, viņu klausījām, bijām ļoti ieinteresēti, ar mums jau viņam bija viegli, bet ar jaunākajiem- piekto- septīto klasi gāja grūtāk. 1947. gada pavasarī notika skolu koru festivāls, piedalījās arī Preiļu 1. vidusskolas koris. Mēs dziedājām Latvijas Universitātē lielas komisijas priekšā. Žūrijā bija Melngailis, Alfreds Kalniņš u.c. Mēs bijām 33 dziedātāji, pirmo dziesmu dziedājām "Sērmi zirgi, jauni puiši", otru, kuru nekad vairs neesmu dzirdējusi (ar to mēs ļoti izcēlāmies),- igauņu tautasdziesmu "Tulijaks". Mēs ieguvām trešo vietu republikā. Tur bija 200 dziedātāju, no Liepājas u.c. Kopā uz Rīgu ar skolas kori brauca arī baznīcas koris. Mēģinājām skolas zālē reizi, pirms uzstāšanās- varbūt divas reizes- nedēļā. (Skola toreiz vēl atradās pils ēkā.) Novicānam tad bija 35 gadi, viņš bija tāds kluss, lēns. Gadījums, ka koris ieguva trešo vietu, viņam atnesa slavu, tas bija pagodinājums un sasniegums. Par baznīcas kora sākumu es neko nezinu, vēlāk gan es tur dziedāju. Reizēm baznīcas koris un skolas koris mēdza dziedāt kopā, arī Rīgas festivālā sasniegumus guva, kopā dziedot. 1948. gadā bija pirmie dziesmu svētki pēc kara, kuros arī piedalījās Novicāna koris. Kādu nedēļu dzīvojām Rīgā, notika mēģinājumi. Par dziedāšanu mums uzdāvināja zeķes un kurpes, pēc kara tām bija liela vērtība. Koris dziedāja tautastērpos, tie bija lēti, paššūti, no kokvilnas. Mācot korus, viņš bija prasīgs. Vienreiz baznīcas kora mēģinājumā, lai koristi saprastu, kā skan, viņš uzkāpa pie ērģeļu stabulēm, paņēma stabuli, kura skan atklātā tonī un izmēdīja dziedātājus. Viņš pajautāja: "Kurš cilvēks tik smalkā balsī runā?" Viņš mācīja mises latīņu valodā, pats pārzināja gan mises, gan latīņu valodu. Dziedātājas korī bija jaunas, ar labām balsīm, vīri- daži, nedaudz. Kā kolēģi mēs ar viņu labi sapratāmies, tā kā es vēl pie viņa dziedāju, viņš tāds draudzīgs bija visu laiku. Viņš bija mierīgs, nestrīdējās, nekādi incidenti ar viņu nenotika. Bija ļoti rezervēts, drusku kautrīgs, pieklājīgs, labestīgs, labsirdīgs, nebija iedomīgs, bija ļoti patīkams. Arī meitenes skatījās uz viņu, bet viņam jau bija sieva." Dziesmu svētku nozīmītes un koru fotogrāfijas, arī avīžu izgriezumus J. Ciša apkopojusi albumā, ko sauc par savu dziesmu albumu. Tas Preiļiem ir svarīgs vēstures dokuments, kuru pagaidām viņa nevēlas atdot muzejam.
Broņislava Novicāne: "Jau pirms Henriks bija sācis strādāt Preiļos, baznīcā bija liels, labs koris. Mēs kopā nodzīvojām 52 gadus." Mājās pie B. Novicānes ir vecas klavieres, kuras spēlējis H. Novicāns. Par tām viņa saka: "Tā viņas te vēl tagad stāv. Bērni neņem līdzi. Atbrauc mazbērni, paspēlē." Arī pati B. Novicāne ir dziedājusi baznīcas korī: "Man vēl nebija 14 gadu, kad sāku dziedāt baznīcas korī. Tas bija Apšenieka laikos, gadu neatceros. Biju vēl pavisam jauna. Visu laiku esmu dziedājusi baznīcas korī. Piedalījos Latgales 1. dziesmu svētkos Daugavpilī. Beidzu dziedāt, kad piedzima bērni. Tad bija daudz mājas rūpju, saimniecība, govs. Varu palielīties, dziedāju labi, varēju labi noturēt savu balsi. Toreiz bija gudri dziedātāji, prata dziedāt. Vienkāršas meitenes gāja dziedāt, varēja iemācīt visas mises dziesmas. Tagad jau sen neesmu bijusi baznīcā, nezinu, ko tur tagad dzied. Kora repertuāru, kā arī skaņdarbus, ko atskaņo mises laikā, Henriks izvēlējās pats, komponējis gan neko netika, reizēm laboja vietas, kas viņam nepatika. Spēlējis kāzās ir tikai reizes divas, trīs, tas viņām nepatika, jo tur bija dzeršana, viņu vairāk interesēja vienkārši mūzika. Skolā vadīja kori, ansambli, arī orķestri, bija labs orķestris, viņš čīgāja arī vijolīti; skolēniem mācot mūziku arī izmantoja vijoli, jo klavieres jau nevarēja katrā klasē ienest, mācīja tikai ar vijoli. Arī orķestra dalībniekiem instrumentus spēlēt mācīja pats. Tā kā Preiļos nebija mūzikas skolotāja, tad uz mājām nāca bērni, kas gribēja mācīties spēlēt klavieres, un viņš vadīja privātstundas. Viņš bija vienīgais mūzikas skolotājs Preiļos. Strādāja gan skolā, gan kultūras namā. No baznīcas viņš aizgāja strādāt uz kultūras namu, tad viņu uzaicināja strādāt skolā. Man liekas, labi viņu uzņēma Preiļos, tad jau cilvēku bija maz, tikai dažas ielas. Ar cilvēkiem- neko, labi sadzīvoja. Nekādā partijā viņš nebija. Ērģeles viņam ļoti, ļoti patika. Pēdējā laikā viņam bija slikti ar veselību, es teicu, ka kļūs vēl sliktāk, ja ies uz baznīcu, viņš teica, ka sliktāk būs, ja nevarēs spēlēt ērģeles, ka viņam no tā tiek ļoti liels prieks. Tā viņš arī nomira- atnāca svētdien uz mājām no baznīcas un otrdien naktī jau nomira."
Henrika Novicāna ieguldījums Preiļu mūzikas dzīves attīstībā ir ļoti nozīmīgs, viņš ir izaudzinājis vairākas dziedātāju paaudzes. Laikabiedri H. Novicānu raksturo kā mierīgu, nosvērtu, taču talantīgu cilvēku. Iespējams, strādājot kādā lielākā pilsētā, viņam būtu bijis vairāk iespēju izvērsties, viņš būtu sasniedzis ko vairāk, taču ir ļoti labi, ka viņš Preiļos ir bijis un kopis mūzikas tradīcijas gan baznīcā, gan skolā. Pamatoti ir uzskatīt, ka H. Novicāns bijis viens no ievērojamākajiem mūziķiem, kas darbojušies Preiļos.