Ērģeles Latgales baznīcās
Pēc romāņu un angļu valodu parauga Latgalē šo instrumentu sauc par varganem, bet pārējā Latvijas teritorijā to sauc par ērģelēm.
Lielākajās Latgales baznīcās vienmēr ir bijušas ērģeles. Mazākajās baznīcās atrodas fizharmonijas, kas tāpat kā ērģeles tiek darbinātas ar plēšām, vienīgi stabuļu vietā tām ir mēles, tām nav iespējams regulēt skaņas stiprumu.
Vecākās ērģeles atrodas Feimaņos, Bērzgalē, Aglonā, Kaunatā, Vārkavā, Krāslavā, Dagdā, Kalupē, Daugavpilī.
Katoļi un luterāņi ērģeles tur lielā cieņā, bet pareizticīgie savā liturģijā nepieļauj nekādu instrumentu mūziku.
Neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā tika izgatavotas ērģeles vairākām Latgales baznīcām. Rīgā kāds mācītāja dēls Herberts Kolbe bija iemācījies izgatavot ērģeles. Pateicoties viņa talantam, 20.gs. 30. gados tika izgatavotas ērģeles Preiļu, Līvānu, Višķu un Rogovkas baznīcām. Šīs un citas Latgales baznīcu ērģeles parasti ir ar diviem manuāliem vai klaviatūrām un pedāļu klaviatūru.
30. gados amerikāņu Hammonda firma sāka ražot elektroniskas ērģeles. Rīgas Valsts Elektrofabrika nopirka patentu un arī sāka ražot jaunā veida instrumentus. Komponists Ābele 1937. gada Mūzikas Apskatā par tiem rakstīja, ka varbūt tiešām vēlākās paaudzes ar izbrīnu lasīs, ka kādreiz ļaudis, lai izdabūtu mūzikas skaņas, nopūlējušies, pūzdami dažādu konstrukciju caurulēs un ar zirga astriem berzēdami stīgas, kas bijušas taisītas no dzīvnieku zarnām. Taču, lai arī pagājis jau ilgs laika posms, nekas tāds nenotiek. Katoļi un it sevišķi luterāņi elektroniskos mūzikas instrumentus uzskata par metāliski skanošiem un labprātāk izmanto tradicionālās ērģeļu stabules.