Baznīca visā savas pastāvēšanas laikā Dieva godam skandinājusi dziesmas. Mūzika jebkuram cilvēkam palīdzējusi atraisīties no ikdienas rūpēm un skatienam ļāvusi vērsties pilnības un mūžības virzienā. Izjusta dziedāšana dievkalpojumos arī lūgšanām spēj piešķirt dziļāku saturu.
Baznīcas ticīgo lomu, atbildot priesterim un kuplinot dievkalpojumus ar kompozīcijām, galvenokārt izpilda koris.
Dziedājumi, kas veidojuši ietērpu draudžu kopīgajām sanāksmēm un dievkalpojumiem, radušies spēcīgas inspirācijas ietekmē.
Kristiešu kopienu dziedāšana sāka ieviesties jau 2.gs. Tās melodiskie pamati veidojās no grieķu, ēģiptiešu un senebreju dziedājumiem.
Starp Palestīnas seno ebreju tempļu dziesmām, kas saglabājušās mutvārdu tradīcijā, izceļas Dāvida psalmi. Tie sacerēti ap 10.gs.pr.Kr. un tiek piedēvēti ķēniņam Dāvidam. Šī dziesmu grāmata, kura aptver 150 psalmus, daļēji tikusi lietota kultā.
Senebreju mūzika savu uzplaukumu piedzīvojusi Judejas un Izraēlas valstīs laikā no 928.-586.g.pr.Kr. Vienbalsīgā dziedājuma pamatā bija dziedoša rečitācija- psalmodijas un himniski dziedājumi, kas izpaudās arī dejās, soļošanā un plaukstu sišanā.
Par pašu dziedāšanas faktu noteiktas ziņas atrodamas vecākā evaņģēlista Marka vēstījumā par Kristus un mācekļu Pēdējām Vakariņām, mielasts esot noslēdzies ar pateicības dziesmu (Marks 14,26). Iespējams, bija saglabājušās Vecās Derības tradīcijas. Parasti šādi mielasti noslēdzās ar 118. vai 136. psalmiem. Tie bijuši ļoti skanīgi un tika izpildīti responsoriski, t.i., kā dialogs starp priekšdziedātāja strofu un kolektīvi atkārtoto refrēnu, kas šai gadījumā bija Jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi.
1.gs. Aleksandrijā bija pazīstams antifonais dziedājums- dialogs starp diviem koriem. Sadzīvē antifonas ievedusi kristīgā sekta- terapeiti, bet vēl senākas saknes aizstiepjas līdz Sīrijai un Palestīnai.
Kultā piedalījās arī instrumentu spēlētāji, kuru tradīcijas vairāk raksturīgas hellēņu izcelsmes iedzīvotājiem.
Grieķiski izveidotajās draudzēs (piem., Korintā) (..) cits citu cenšas pārspēt ar savām gara dāvanām jeb sniegumiem. Dziesmu, runu un citu priekšnesumu brīžiem bijis tik daudz, ka apustulis jūtas spiests ierobežot viņu skaitu un dot norādījumus kārtības ievērošanai.
Grieķi bijuši vairāk individuāli jūtu izteicēji, kuru dziesmas bijušas atsevišķu personu radītas un izpildītas kitāras (lirai radniecīgs stīgu instruments) pavadījumā, tomēr dievkalpojumā muzikanti- profesionāļi vēl neizdalījās.
Kristīgajam repertuāram bija raksturīga liela dziesmu daudzveidība. Šo faktu apstiprina divi fragmenti no Pāvila vēstulēm efeziešiem (5,19) un kolosiešiem (3,16). Pēdējā citēta: Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas.
Psalmi, melismātiski dziedājumi, himnas un psalmitas veidoja it kā dažādu žanru pamatus, uz kuriem vēlāk uzplaukst korāļu daudzkrāsainība.
Agrīnā kristiānisma askētismam zīmīgi tas, ka vienkāršajam un stingrajam psalmodiskajam dziedājumam draudzēs melodija tika pakārtota vārdiem.
Blakus psalmodēšanai dievkalpojumos iekļāvās arī himnas kā muzikāli poētiski dziedājumi, kur teksts saistīts ar melodisko toņkārtu. Himna uzplaukst 4.gs., bet to izcelsme tomēr ir daudz senāka. Talantīgākie himnu autori bijuši Arijs no Aleksandrijas, Jefrems Sirins no Sīrijas, Ilarijs no Puatjē Gallijā, bīskaps Ambrozijs no Milānas un viņa sekotāji Augustīns un Prudencijs. Iespējams, himnu radītāji sacerētiem garīgiem tekstiem piemeklējuši populāras sadzīves melodijas.
Unikāls nošu paraugs (diemžēl tikai fragmentārs) atrasts Oksirinhā (Ēģiptē). Tā ir himna trīsvienīgā Dieva godam, kas datējama ar aptuveni 3.gs.
Vēl lielāka atšķirība no psalmodijām un himnām bija melismātiskajiem dziedājumiem- jubilācijām, kurās teksts atkāpjas melodijas priekšā, vienam vārdam var piederēt plašs melodisks dziedājums, dziedātājs prieka un līksmības ekstāzē spēj sasniegt augstu improvizācijas meistarības pakāpi, un alleluja gavilējumiem.
6.-7.gs. jaunu virzienu baznīcas muzicēšanā ievadīja gregoriāniskais antifonārijs.
4.gs. Boloņā, Kremonā Milānas tuvumā, Ravennā, Neapolē, vēlāk arī Gallijā, 6.gs. sākumā arī Monte-Kassio (benediktiešu klosteris) radās un nostabilizējās vairākas dziedāšanas skolas klosteros.
Sākot ar Laokidijas koncillu 364.g. baznīcā tika atļauts dziedāt tikai profesionāliem muzikantiem.
Sakrālā mūzika turpināja attīstīties, daudzi komponisti radījuši izcilus reliģiska satura skaņdarbus, kas jau gadu simtiem skan gan baznīcās, gan koncertzālēs visā pasaulē.