Pelēkā krāsa ir pāreja no baltā uz melno, tā izsaka pieticību, neziņu, parasto ikdienu. Taču sudrabaini pelēkais nozīmē tiekšanos uz garīgumu. Uz pelēkā (neitrālā) fona labi izceļas citas krāsas.

Pelēks asociējas ar drūmumu un depresiju. Taču kā melnā un baltā līdzsvars tā ir samierināšanas krāsa. Neskaidrus jautājumus un ar tiem saistītas problēmas dēvē par pelēkām jomām. Kristietībā pelēks simbolizē dvēseles nemirstību, tāpēc dažu reliģisku grupējumu pārstāvji tērpjas pelēkā. Jo vairāk melnā toņa pelēkajā, jo lielāka bezcerība un nolemtība.

Pelēkā – melnā un baltā līdzsvara kategorija. Atbrīvotība no ietekmēm un apkārtējās pasaules. Izolētība. Civilizācijas pagurums. Cilvēks pelēkā toņa ietekmē atrodas it kā ārpus pasaules, vēro to no malas, apātisks un nemeklējošs. Pelēkais – dzīves neapmierinātība, kuru apsedzis vienaldzības plīvurs.

Pelēks nav ne subjekts, ne objekts, tā ir migla, kas aizklāj, un dūmaka. Glezniecībā pelēkais, tāpat kā zaļais tonis ir visvairāk iespējamais.

Pelēkā krāsa dainās ir izjusta savdabīgi. Iemīļots ir tautu dēla salīdzinājums ar “pelēku vanadziņu”. Sirsnīgi apdziedāti “pelēki kumeliņi”, “pelēki zirgi” un “pelēkas aitas”. Liela sirsnība pret pelēko krāsu ir šajā dainā:

Aitiņ balta, aitiņ melna,

Aitiņ mana pelēķīte;

Meln ar baltu pūrā liku,

Pelēko mugurā.

Sirsnīgas ir dainas, kas apdzied puspelēku Dievu vai stāsta par to, ka Dievam ir “pelēks mētelītis”.

Dieviņš brida rudzu lauku

Ar pelēku mētelīti,

Kad izbrida, tad apsedza

Pelēkām vārpiņām.

Dainās bieži minēts arī pelēks akmens, bet arī tas nav smaguma un grūtuma simbols. Sērdieņu dziesmās pelēkais akmens minēts ļoti reti. “Pelēko akmentiņu” par savu draugu izvēlas peltā un ļaunu mēļu skartā tautumeita, tādējādi nosodīdama aprunāšanas netikumu un uzskatīdama akmens klusēšanu par pozitīvu vērtību.

Pelēkā krāsa latviešu tautasdziesmās nesimbolizēja neko skumju vai drūmu, vienmuļīgu.

Fizioloģiski – pulsa palēnināšana, depresīva nolemtība.

Melns rietumos ir nāves, sēru un elles krāsa. Tā asociējas arī ar melno maģiju. Ķīnā melns simbolizē ziemeļus un ziemu.

Uz melna fona labāk izceļas siltie toņi. Melnam ir tieksme optiski samazināties.

Melnā krāsa dainās parasti ir lietota netiešā nozīmē un domāta kā pretstats baltajai. Bieži vien “melns” nozīmē to pašu, ko “netīrs”. Ne jau tiešā nozīmē ir saprotami visi tie vārdi, kar runā par “melnu muti”, “melnām rokām un kājām”, “melniem krekliem”. Melns, ja to lieto šādā nozīmē, ir neglīts, nievājams. Melnais krekls it kā kliegtin kliedz, ka tā valkātāja ir slinka un nevīžīga.

Dažās dainās melnajai krāsai ir starptautiska simbolika – tā  ir sēru krāsa. Tā, piemēram, melni putni nes mātei vēsti, ka viņas dēls noslīcis jūrā:

Kur skriesiet, melnie kraukļi,

Bez saulītes vakarā?

- Māmiņai ziņu dot,

Dēliņš jūras dibenā.

Melnai krāsai ir ļoti liela saikne ar burvestību. Melniem dzīvniekiem ir kāda maģiska vara buršanas aktos. Tas atspoguļojas, piemēram, dziesmās par Jānīša melno zirgu, ar kuru Jāņu nakti izmin visas nezāles no labības laukiem.